| |
[Feb. 5th, 2014|08:11 pm] |
Fonā rokdarbiem paskatījos pāris seriālus, japāņu un korejiešu. Saldais Jēzu, tur viss tik taisni, darba tikums un dzimumlomas. Nekur tā Hanna neaizbēgtu, sastingtu lēmēta. Ja korejiešiem vēl tā, tad tanī japāņu ražojumā sieviete tiešām ir tikai radījums, kas meklē siltu vietiņu, kur apbērnoties, jā, jauks un mīlīgs, drusku gudrāks par suni, tomēr tikai radījums. Šausmīgas šausmas, tādas, ka tur pat sašust vairs nav kur, viss tik naivi mīlīgi, ka arī Lielajam Brālim aizkustinājuma asra noritētu.
Un priekšnieks ir dievs, un darbs ir dzīves jēga (arī sievietei ir jācenšas ļoti, pat ja viņas jēga ir noķert vīrieti, ko pēc tam aptekalēt), grāmatas neviens nelasa, jāstrādā. |
|
|