| |
[Dec. 10th, 2013|04:25 pm] |
Šīssezonas pirmais jumts notīrīts. Pašā Vecrīgas sirdī, ar skatu uz Doma laukumu un sasodītu skaņu no turienes pat.
Ja mēs konkrēto jumtu tīrītu pirmoreiz, vakar tumsiņā būtu varējuši paraudāt tumšā bēniņu kaktiņā pie beigtiem un dzīviem baložiem, jo uz kores var nokļūt, izņemot mansarda logu. Tad pa to ārā, tad kādus 5 metrus uz augšu pa sniegainu dakstiņu jumtu, kurš ir ja ne avārijas stāvoklī, tad ļoti tuvu tam. Un galīgi ne lēzens.
Situācijā, kur piedrošināšanās punkts sanāk zemāk par kāpēju, krītot teorētiski iespējams glīti satraumēties. Mēdzu iedomāties, cik smalki ir ātrā tempā šļūkt lejā, mēģinot kkur pieķerties, tad tramplīns, un trieciens pret sienu (vai logu) pāris stāvus zemāk.
Pirms daudziem gadiem (gan ne sniegu tīrot) viens biedrs nebija pareizi novērtējis asu skārda malu, kā rezultātā piedzīvoja ciktur metru brīvo kritienu, piezemējoties uz zemāka jumta. Kādu laiku pagulēja slimnīcā un turpināja strādāt. Paveicās.
Ja man kas tāds gadītos, nezinu vai spētu turpināt. Jau tā sajūta, kad virve nedaudz atbrīvojas, ir gana pretīga, lai negribētos ko tādu piedzīvot. Es ļoti visu pieskatu, un, kolīdz tiek konstatēts uzmanības zudums, skaidrs, ka darba diena cauri. Un lai viņi ņerkst, ka vēl jau kādu stundiņu varējāt, tāds smuks laiciņš. |
|
|