| |
[Nov. 17th, 2013|09:46 am] |
Filmās bieži figurē telefonsarunas, kur persona noliek runājošu klausuli blakus un brīžiem ierunā tur kādu mhm jā mammu. Man likās, ka tas ir izdomāts, bet tagad pašai tā ir. Brīžiem grūti klausīties tik detalizētus tekstus kā- piegāju pie ledusskapja, izņēmu desiņas, sagriezu tā un šitā, tad izņēmu no skapīša sīpolus, nomizoju, sagriezu, izņēmu burkānus, nomizoju, sagriezu, tad izņēmu arī kartupeļus, nomizoju, sagriezu. Uzliku uz plīts vidējā riņķa pannu, ielēju eļļu, uzkarsēju, iebēru tur desiņas, burkānus un sīpolus, ā reku pa ielu iet divas sievietes, vienai pelēks mētelis, otrai zils, tai ar zilo mēteli sunītis, ielēju katlā ūdeni, sagriezu kartupeļus, iebēru ūdenī, uzliku vārīties, apmaisīju burkānus sīpolus desiņas Mhm.
Bet cilvēks labs, un negribas viņu aizvainot vairāk kā nejauši var sanākt, tāpēc ciešos, jo ne vienmēr ir tā. Vispār viņš runā kā Izolde, bet Izolde ir cienījama kundze ar stāstiem par veciemlaikiem, kas ir izglītojoši, pat ja brīžiem man šķiet, ka nupat es kaimiņa radurakstus zinu tikpat labi kā viņš pats :)
Mans bijušais naparņiks arī ir telefona pļāpa, sarunas vidējais ilgums pusstunda, bet nav sajūtas, kā absolūti bezjēdzīgi tiek tērēti vārdi, lai pastāstītu, ka sīpolus pirms cepšanas mizojam.
Patiesībā gribējās pastāstīt ko jauku, piem., kāds mums mīļš skaists labiņš sunītis, bet iznāca par pasaulīgajām nepilnībām un nepacietību. |
|
|