| |
[Oct. 25th, 2013|01:38 pm] |
Man liekas, ka nafig tāda rokas spiešana vispār vajadzīga, lieks fizisks kontakts ar svešiem cilvēkiem. Līdz ar to, jūtos pat atvieglota, ka biedrīši tur spaida savas rociņas, a man pamāj ar galvu.
Darbā nejūtos kā īpaši apieta, patiesībā, sākot darboties sfērā, kurā sāku darboties, pat bija pārsteigums, ka viņi to roku vispār grib spiest. Vai bučot. Dažreiz var redzēt, ka nabadziņš spiež rindai roku un met nervozus skatus, kad tuvojas mana kārta. Neesmu jau sadiste, skatos acīs un dodu viņam to roku vai nepārprotami demonstrēju, ka rokas nebūs (kaut tas pats mājiens), un ir miers un bērziņš, prieks un atvieglojums bez neveiklas situācijas. Bet varbūt tas ir tāpēc, ka celtnieki (tāpat kā matroži un krāvēji)jau tādi neizglītoti, knapi lasīt māk un nezina, ka nespiežot manu roku, var paaugstināties statusā.
Arī variants par manis neuzskatīšanu par sievieti mani pilnībā apmierina. Ja esmu bijusi spējīga izdzīt sevi uz darbu, tad strādāju nevis gribu patikt. Un, ja nu reiz tā notiktu, ka mana pastieptā rociņa paliktu karājamies gaisā, mana biznesvide pilnībā pieļauj pajautāt vai tas kāds šovinisms (drīzāk jau- tu ko, vecīt, borzī, roku spied, fiksi, ato mans kolēģis tev tūlīt ar dūri uzvesties iemācīs. Tā kkā, šovinisms tomēr tāds vārds, kuru es arī nemaz lāga nesaprotu, tur tak jābūt vismaz bakalauram).
Sievietes, jūs savstarpēji sarokojaties? Vai, satiekoties ar vīrieškārtas draugiem, sveiciens ir rokasspiediens?
Vai ir kāds pamats domāt, ka arī daudzi vīrieši nemaz nav sajūsmā par šādu atavismu sveicināšanos?
Vispār man ir risinājums. Vajag ieviest kādu sodu sistēmu. Vot, nepaspiedi roku sievietei liecinieku klātbūtnē, maksā par morālo traumu. Un sievietēm par rokspiešanas atteikumu tas pats.
Piedodiet par intonāciju, slikti gulēju un uztraucos. |
|
|
| slepenais kadrs(liels) |
[Oct. 25th, 2013|11:35 pm] |
Dažreiz, lasot kādu tekstu, līdz kaulu smadzenēm aiziet, cik tas ir nopietni, ka tās taču ir cilvēku dzīves, ka virtuāls pai nemaz ar nav tik tālu no reāla, ka mēs visi mirsim negribu strādāt , ka nekad neko nevar zināt . Virtuālais pai vismaz ir brīva izvēle, kamēr "reālo" figviņzinkas producē.
Aj. Un kas tas vispār ir- "mana dzīve". |
|
|