| brāļi karamazovi |
[May. 23rd, 2013|03:09 am] |
| [ | mood |
| | rau jods to zelta vidusceļu | ] |
Noskatījos seriālekranizāciju brāļiem karamazoviem http://www.kino-teatr.ru/kino/movie/ros/639/annot/
Klasiska un korekta klasikas ekranizācija. Aļoša gan man pārāk atgādināja sirdšķīstu Oliveru bērnībā, tas nedaudz traucēja :) Grušiņa, savukārt, trāpīja, nebiju viņu lasot vizualizējusi, tagad parādījās.
Lasot Dostojevski, man vienmēr virspusē bijusi vispārējā dvēseļu histērija, varoņus īsti par reāliem cilvēkiem neuzskatot, filma uzrādīja cilvēkus, kas priecē.
Ieteikt laikam tomēr nevaru, labāk lasīt. Toties, lasīt Dostojevski iesaku no sirds. Dzīvē noderēs (aj, ko es te, tak visi visu sen jau ir izlasījuši un mācījušies). Viņš apraksta pilnīgākos psihus nenosodot.
Kgan, dēļ psihiem var lasīt arī par karstasinīgajiem poļu paniem. Senkeviča plūdus es, piem., bez šausmināšanās nevaru, paldies, ka man šitādi pani gājuši secen.
Bet, kas gan ir psihi pret Dostojevski, psihu daudz, Dostojevskis viens, un augšminētais ir viņa pēdējais romāns. |
|
|
| |
[May. 23rd, 2013|04:56 am] |
Prasme apstāties ir tas, kas man vajadzīgs. Apstāties negulēt, jo es kā Ļeņins uz bēniņiem.
Gribētu prast apstādināt citus viņu laimīgajos brīžos. Neviļus asociācijas par kukaiņiem dzintarā, bet tā tas nav domāts, tā es negribu. Es gribu, lai visiem viss labi un turpinās, bet es turpināšu stāvēt un atkāpties.
Lai izšķīstu, skaņdarbu jāklausās skaļi, ko šobrīd nevaru atļauties, jo gribu, lai visi domā, ka es guļu. |
|
|