| lifeislife |
[May. 20th, 2013|07:05 pm] |
Vairākas stundas klausījos Izoldē, to pārtrauca lietus. Tagad kkāda ņepoņatka, sajūta, ka cilvēks tāda mantiņa "likteņa" rokā, vari pērties kā gribi, nebūs lemts, nesanāks. Un visas šitās maigo siržu sāpes ir sīkums, kad patiešām nav, ko ēst.
Viņa jau arī nesūdzas it nemaz, viss pārsāpēts, tikai stāsta, un var redzēt, ka savu dzīvi neuzskata par nieku, kas jānovelk līdz galam. Ja es 70 gadu vecumā būšu tik kustīga un spējīga, ar dzīvesprieku un bez gruzīšanās, kāda tam visam jēga, būs ļoti labi.
Viņa man atgādina Lūciju, kuru es atceros diezgan bieži. Paraugi, ka var novecot ar godu.
Dārzā viss dīgst un aug kā traks, pat nogalē pļautā zāle izskatās kā jaunaudze, kam drusciņ galotnes apkapātas.
Un brīžiem gribas izlamāt tos ķēmus, kuri varētu ilgi un laimīgi, bet ņemas kā tādi es nezinu kas. Un, patiesi, ko gan es par to zinu, lai varētu spriest. |
|
|