| |
[May. 11th, 2013|07:19 am] |
Proletariāts ceļas uz darbu, a es, viltvārde, tikko buržujiski esu pārvilkusies ar taksi gandrīz līdz namdurvīm, pie kam bezdievīgi lēti, tik lēti ne reizi mūžā vēl nebiju, patiesi patiesi.
Nekur nemaz negribēju iet, bet aizgāju un laiks pazuda. Pašās laika beigās satiku padsmit gadus neredzētu planktonu no maltas, viņa dredaino kompanjonu, un ar citu kompanjonu pirms tam pamanījos uzgriest neveiklu deju(es neprotu saskarties ar svešiem staltiem un aktīviem ķermeņiem, alzo aktīvi izvairos, alzo šitas bij bezmaz kā nevainīgā ieņemšana.). Pasaule paliek aizvien mazāka. Viņi zina, ko es daru (ir tomēr labi būt tieva žanra pārstāvim, par mums vistas reizi gadā кnābj).
Tagad es varu izvēlēties. Var pagulēt 2 stundas. A ja ne, var gadīties, ka sanāks iet gulēt rītnorīt.
Tāds saldums, ka neviena nav, var mūziku, pa pliko nesalst, mana konservatīvā persona papildus kaifo no tā, ka tas pats skats aizdurvē kā pēdējos 3 gadus.
Un, ja kas, sakuras zied. Reālas Hāgenskalna sakuras tur ārā. Un vēl mums te ir Kolumbijas konsulāts(?) nu, tas tur, konsulāts, vēstniecība vai kas nu tur vēl, nu tie, kas šņaucot, ar stilīgu karogu.
Un, ja neaiziešu gulēt, ceru, ka negribēsies pastrādāt tamlīdzīgus grēkus, ko tikai D var piedot. Un kā tikai es vēl esmu?
Un, mīlīgu darbdienu tiem, kas autobusos. |
|
|
| |
[May. 11th, 2013|08:09 am] |
|
Pagājušogad tagad esot aiz polārā, bija jau aizmirsies, cik sentimentāli uzaust rīts aiz loga, es kūstu. |
|
|