| 9 |
[May. 10th, 2013|12:20 am] |
| [ | mood |
| | arlabu | ] |
| [ | music |
| | Lullaby no The Cure | ] |
Izmetām līkumu gar 9. maiju. Jāsaka, šogad tīri civilizēti mīlīgi. Citus gadus aizdomīgu skatienu pavadīti mēs tur staigājām. Ļoti ļoti daudz bērnu, pārsteidzoši daudz. Nekādu pālī bļaustīšanos arī nedzirdējām. Daudz pašvaldības policistu.
Laika mašīna tufta, labāk būtu sektor gaza uzaicinājuši.
Salūta sākumā skanēja kkāda tuctuc šlāgermūzika, uz pašām beigām dīdžejs laikam apķērās un uzlika ko himnīgāku, bet tur dzirdami trūka decibelu.
Salūts sākās, turpinājās, turpinājās vēl un vēl, aizmugurē balss ar attieksmi intonācijā teica aah, nu skoļko že možno, māju piekrītoši savu iekšējo galvu. Tiešām tak, pulkstens jau nāk vienpadsmit, visi noguruši, bērniem rīt uz skolu, varētu vienreiz slēgt šito bodīti un iet mājās.
Pirmoreiz biju tik tuvu, ka visas tās zvaigžņu pieneņgalvas krītot nāk virsū.
Otrpus dīķim bija ellīgi dūmi.
Sunītis mājās, to visu dzirdot, drošvien noķēra apoka sajūtu. |
|
|
| |
[May. 10th, 2013|07:46 pm] |
|
Zašibisj tev šūpoles. Mhm, no gaisa nokrita. |
|
|
| |
[May. 10th, 2013|08:44 pm] |
|
Domājams, ja es uzkrāsotu sarkanas lūpas, nostātos pie loga un smaidītu, garāmgājēji caur aizkariem redzētu češīras kaķa smaidu. |
|
|