| |
[Mar. 19th, 2013|12:58 pm] |
Pamodos naktī un absurdi sāku domāt par naivumu. Esmu vai neesmu, tā arī nesapratu. Un nav skaidrs arī, uzskatīt šo īpašību par kopjamu vai nīcināmu. Labāk man sanāk nīcināt.
No rīta tiku pamodināta, iepakojos kombezī un malku kraut. Tad, pie viena ugāra, izjaucu un iztīrīju krāsni, daudz drazas bij, bet vienīgais ieguvums rokas kvēpos līdz elkoņiem. Mož tad pie vienām sāpēm arī uzkāpt uz jumta un iztīrīt to sasodīto skursteni. Negribu. Ja nu tas neko nemainīs, man gribēsies spārdīt sienu ar kāju, bet tāda nesavaldība ir pazemojoša. |
|
|