| zemapziņas sviests |
[Jan. 15th, 2013|06:23 pm] |
Biju viesos šonakt pie viena jauka pāra. Vienā brīdī ģimenes tēvs publiski paziņoja, ka ir manas pusaugu meitas tēvs un paziņoja, ka akts noticis tad un tad. Pēc tā es secināju, ka šī atmaskošanās notiks tikai pēc gadiem, bet teorētiskajai meitai šobrīd būtu jābūt zīdainim.
Viņa draudzene sāka zākāties. Pirmajā brīdī apmulsu, tad secināju, ka tas nekādi nevar būt, bet iebilst šādā situācijā nav vērts, jo viņa tikai domās, ka es cenšos attaisnoties. Un cienījamais kungs arī pats tic tam, ko saka.
Nez kāpēc negāju prom, bet uzcepu visiem pankūkas (hah, vismaz par pankūkām nav ko brīnīties, ja pirms gulētiešanas runā par tām).
Neraugoties uz visu afigenno wtf sajūtu mostoties, pašsajūta sapnī bija nemaz ne tik slikta, kā caur mīkstu filtru bez satraukuma.
Tomēr.
Viņnakt sapņoju, ka esmu Parīzē un bez visa cita dabūju pamurcīt mazu trīskrāsainu kucentiņu- zilibaltdzeltenu . Zilais tāds skaists naktszilā tonis. Labāk dodiet man sapņos kucēnus, kaut zaļus un sarkanus, bet nafigam kkādi bērni jāproducē, ar aizņemtiem vīriešiem vēl pietam, brr. |
|
|