| apziņas plūsma par jaunības maksimālismu |
[Jan. 10th, 2013|12:28 pm] |
Es nez, man tā lieta jau bērnībā pārgāja.
12 gadu vecumā likās smieklīgi un naivi 11-gadīgie spriedumi par pasauli un sevi (nu, gjau nejau pilnīgi visi), 15 gados četrpadsmitgadīgie, un tā tālāk uz augšu (leju?) pretī 30. Vot, kāreizi, ap 30 es sev vairs nelikos galīga dura.
Bērnībā es savus dārgos maksimālistiskos spriedumus (tipa-tu neko nesaproti)paturēju pie sevis, jo tāpat neviens neklausītos, un man tas nelikās aizvainojoši, ka neklausītos.
Man ir grūti saprast, kad kkas, putām uz lūpām, tiek taisīts melns vai balts, man jau bērnībā bija skaidrs, ka nekas nav melns vai balts, jo vecākā māsa bija balta tāpēc, ka prata konfekšu čiepšanu prasmīgi novelt uz mani. Nu, es jau arī čiepu, protams, bet viņa prata tā attaisnoties, ka pati noticēja savam svētumam.
Un, kad kāds ar pastieptu roku rāda uz otru un saka- tu esi pie VISA vainīgs/ tu NEKO nesaproti/ es ZINU kā ir- nopietni uztvert es to nevaru.
Vai piepublicē internetus ar sajūsmas izvirdumiem- ak, es tā mīlu, šitas būs īstais, tie pārējie agrāk, es tagad saprotu, nekam nederīgi bija, šis nu ir mans ideālais princis lalala. Un pēc mēneša tikpat aizrautīgi vaļā iet gānīšanās. Ar interneta uzrašanos ir uzradusies arī tā brīnišķā iespēja sevi publiski pataisīt par resnu kā tikai negribi.
Mož, manā izpratne jaunības maksimālisms ir nespēja pieņemt, ka vari arī kko nesaprast. Un tas nav kompliments, tas nav tas, ar ko vajadzētu lepoties. Un nav tas, par kura pieminēšanu būtu jāapvainojas.
Un tad ir vēl viena galējība. Cilvēkam jau ir ap 30, melnbaltā domāšana nav atšķaidījusies, paštaisnums zeļ kā rūpīgi lolots kolekcionāra lepnums + vēl lepnums par to, ka "es joprojām esmu kā bērns". Aha, izlaists un nespējīgs uzņemties atbildību(jo vienmēr jau citi vainīgi), kāds tak vienmēr būs spiests to bērnu izpestīt no lažām. Kamēr bērns platām nevainīgām acīm zākā pestītāju par vecu, rutīniķi un neko nesaprotošu. Šitas gan mani jau kaitina, un ar tādām personām es dzīvē kontaktus neuzturu (kamēr maksimālistiskie jaunieši vienmēr ir bijuši (cerams, būs arī turpmāk), un tas mani nekaitina, kaut arī viņi ir pavisam citādāki kā es jebkad esmu bijusi).
Remdenums, var gadīties, patiesībā ir zelta vidusceļš.
Kad saproti, ka pats neesi bez vājībām, kļūsti iecietīgāks pret citu vājībām.
Ne visu vajag pateikt, un ne visu vajag zināt.
Labi, man apnika pseidomoralizēt un ekshibicionēt, jāiet šķūrēt to balto. |
|
|