| |
[Nov. 1st, 2012|04:33 pm] |
Konstatēju, ka man nav ar ko lepoties. Ir ko nožēlot, priecāties, būt apmierinātai, bet ar ko lepoties neatrodu.
Ir tādi pašapmierinātības brīži pēc izlīšanas caur adatas aci, bet tā nav lepošanās. Īsti neiederas šis vārds uzrakstā uz mana rāmja. |
|
|
| 18 |
[Nov. 1st, 2012|05:52 pm] |
Šī,visdrīzāk, ir tēma, kura ne tikai man ir ienākusi prātā ne reizi vien. Vai jūs gribētu atgriezties atpakaļ, teiksim, 18 gadu vecumā, bez tagadējās bagāžas, tieši turpat, kur bijāt? Es ne.
Bet par ko aizdomājos- es to negribu vienkārši, bez tās kvēlās degsmes kā pirms kādiem 5 gadiem. Un, ja tur vēl piedomā klāt to, ka, kā jau visas ZZ izpildītās vēlmes, arī šī ir ar zapadlu. Piem., nebūs iespējas nejauši nodzīvot visu savādāk, opcija tikai kopēšanai (hh, un, ja vēl iedomā iespējamo determināciju, tad pat nejauši nesanāks :D ). Paldies, nē. Un, kad es par to iedomāju, mana kvēlā degsme atgriežas.
Nebija jau nemaz tik slikti, bet nē.
Vēl var gadīties, ka kkādu vecumposmu sasniedzot un/vai pa trepēm vairs uzkāpt nevarot, paliek pofig, kas tur bija kādreiz, davaj 18.
Par šo prjam pollu varētu, bet loms. |
|
|