| 19. |
[Nov. 19th, 2011|01:21 pm] |
Pamodos viena, un man gribējās uzmest lūpu un čīkstulīgā balstiņā novilkt "tā nav guodiiigi". Novilku, tīri lai dzirdētu kā skan, pat vairākas reizes, bet, tā kā tur ne tikai nav godīgi, bet papildus smieklīgi, likos ar saviem verbālajiem eksperimentiem mierā.
Elektrība ir pārkārtota, varētu aiziet uz veikalu un pārkrāsot sienu, bet trepju nav.
Salūtā iepazinos ar baltu ķīnas cekulaino, kuram bija cirpts rumpis un galva kā māsteram Jodam. Un blakus stāvēja sieviete, kura visu laiku krievu val.atkārtoja kko par nodokļu naudas sadedzināsanu, man gribējās viņai pajautāt vai šī atnākusi pieskatīt vai gana labi sadedzina.
A sapņos bija visādas vietas, kur esmu dzīvojusi un neesmu, gadalaiki haotiski mainījās, advokāts, ar kuru mēs vienmēr satikāmies uz sliedēm un vilciens apstājās centimetrus no mums, un mēs smējāmies, rekā atkal, man bija spilgti sarkana cepure un šalle, visādas rūtainas kleitas, advokāts streļīja man arbūzu, un vienā brīdī atzinās, ka esot aprijies marku, kas absolūti mainīja visus manus priekšstatus par advokātu, es ta biju iedomājusies, ka viņš pareizs, un nefolkam mājās bija klēpja čūska, kura medīja kkādus pretīga un bīstama paskata gigantiskus zemesvēžu un tarakānu hibrīdus, un viņš mēdza viņu saritināt glītā pedantiskā satinumā, vienmēr vienādi un nolikt plauktā.
Un tad zvanīja telefons. |
|
|