| |
[Oct. 21st, 2011|12:43 am] |
Izdomāju neanalizēt, ko nevar izanalizēt, labāk ieliet betonā. Arī nesanāca, jo betona pietrūka. Un tad iemūrēju 4 rindās ķieģeļu, nu ir atkal labi, ies mazgāties, iešaus 25 g absinta, papīpēs visko, un tad jau redzēs kā notikumi attīstīsies.
Pagaidām manā galvā aizvien stabilāku vietu ieņem plāns, ka rīt kkā jātiek uz veikalu pēc vēl betona un mūrjavas, kā arī alkohola, lai zavods, jāizdara, kas darāms, un vakarā varētu labajā krastā pakalbasīt un mēreni pielakties. Nu tā, lai pārāk neieinteresētos par svešiem cilvēkiem.
Kaimiņam arī rīt ir visādi mūrnieciski plāni, also, divatā būs jautrāk.
Cilvēki mēdz būt jocīgi. Laikam jau, zināt ir viens, bet, kad tiec reāli konfrontēts ar to, ko zini un vienmēr esi zinājis, ir kas cits. Man kādus reālus pieaugušus cilvēkus, kuru pieaugušums nav tikai pasē rakstīts cipars. Sasodīts, brīžiem liekas, ka bez manis tur ārā vairs neviena cita nav. Vai man brīnīties? |
|
|