|
Jun. 4th, 2013|12:16 am |
Es atceros, ka manā ģimenē māte bija sliktais policists, tētis labais. Tā ir vispārēja padomjlaika iezīme? Nav vispārēja? Vai mūsdienās arī tā ir plaša prakse (cik jau nu var spriest)?
Varbūt tas vispār ir kas vēl senāks kā pamācības kā tev būs vīru no darba sagaidīt ar vakariņām, saķemmētiem bērniem, un lieki nenoslogot viņa vīru darbu pārņemto resursu ar bērnu audzināšanu, kamēr nenotiek kas ekstraordinārs (un tad tu būsi slikta māte).
Sen neesmu tarkšķējusi, šķiet, ka drusku var.
Padsmit gadus nesatiktais draudziņš ir tikpat interesants un blablabla kā senāk. Diemžēl, ir saglabājis vienu savu ārkārtīgi tracinošu ieradumu, kurš man tik ļoti traucē, un ar kuru nevar tikt galā, ka man vēl jāpadomā vai man vispār vajag ar viņu kontaktēties. Padomāšanas laikā es ignorēju viņa zvanus, un tagad viņš ir sapūties. Iespējams, šī ir pirmā reize pa seniem laikiem, kad negatīvas emocijas manā virzienā šķiet mazākais ļaunums. (Nejau, ka nu viņš mani ienīst, viņam nepieciešams tas ieradums, kuru es nekonkretizēšu). |
|