| montāža un pienākums |
May. 16th, 2013|11:47 am |
Kaimiņa māmiņa viņdien saistībā ar amatierteātri pieminēja vārdu montāža. Un es atcerējos, ka pionieru laikos mums ar tādas bija. Tā tika dēvēti visādi uzvedumi un dzeju kompilācijas, gan auksti patriotiski ideoloģiskas gan par zaķīšiem mežā, kas katrai klasei obligāti bija jāatrāda vasarsvētkos, uzvaras dienās un citos genocīdos.
Un tad vēl visas tās soļošanas ar karogiem un komandieriem priekšgalā.
Vēlāk, kad sāka rādīt amerikāņu filmas, kurās jaunieši cīnās par godu būt klases vecākajamstudentu padomes priekšniekam, es nekādi to nevarēju saprast. Jo manā pamatskolā no šī pOsteņa vairījās kā no uguns, un cieta tas, kurš mazāk prata izvairīties un aizbildināties, proti, es.
Varbūt tur arī mazā saknīte manam riebumam pret obligātiem pienākumiem.
Gan jāatzīst, ka kopš tiem laikiem manas prasmes izvairīties un aizbildināties ir ievērojami uzlabojušās. Bet nepārprotami kādu pasūtīt uz turieni, kur parasti pasūta, joprojām nespēju. |
|