| t0lerance |
May. 9th, 2013|07:02 pm |
Latvijā celtniecības žanrā nākas saskarties ne tikai ar dažādu tautību bērniem, bet arī ar dažādiem agresīvi pretrunīgiem viedokļiem. Bet, kad nu tu, tāds rasists un homofōbs, esi salikts strādāt pārī ar homoseksuālu nēģeri uz mēnessi, darbs ir jāizdara, un, esot spiests sastrādāties, ātri vien saproti, ka nav lielas nozīmes tautībai, reliģijai, pārtikai un realitātes šoviem. Ja mēs esam divi uz sienas, nekādu noklusētu domstarpību tajā brīdī nevar būt, priekš tam mēs piektdienas vakarā varam izkauties, ja nu dikti sāp.
Kurš izdzēra vīnu no augstā plaukta, kurā bezmaz ar trepēm jākāpj?
Parunāju ar cienīto, izkristalizējās, ka, Āgenskalnā dzīvojot, pierodi šķirties no nevajadzīgām lietām. V smisļe, ja tev tas nav tik mīļš, lai turētu ieslēgtu, tad D ar to. Pofig, tās mantas tāpat par daudz.
Tomēr, tagad ar baltu aci lūru uz pa ielu braukājošajiem nošņurkušajiem ratiņvīriņiem, kurus noteikti katrs metāllūžņu uzpirkšanas punkta darbinieks redz katru dienu ar kādu nejēdzīgu dzelzs aitemu, par kuru pilnīgi skaidrs, ka zagts rajonā.
Tak es viņiem atdotu tās figņas, labprāt sarunātu, ka reizi kādā tur laikā ratiņi atbrauc, un es viņiem atdodu visus nevajadzīgos sarūsējušos bleķa mēslus, kādi nu man atradušies, bet viņi nezog, teiksim, to vienīgo skaisto Uģīša gatavoto smēķējamtrauku. Bet kur nu, never enough.
Jāaiziet būs laika mašīnu paklausīties, brīvdabas koncerti rajonā bieži nenotiek. |
|