|
Feb. 19th, 2013|12:23 am |
Es daudz un bieži uzstājīgi klabinu, ka jūtos laimīga.
Tā bieži dara, kad grib pierādīt ne tikai citiem, bet arī sev.
Ok, nezinu vai to sauc par laimi, bet tā ir sajūta, ka esmu Dzīva, sevišķi dzīva, metadzīva, ja tā varētu izteikties. Liekas, ka visi noslēpumi tepat blakus, izplēnēs šitas mākonītis, un apskaidrība :) Apskaidrība, protams, nepienāk, bet arī priekškambaris ir eiforisks.
Tā kā man ar biorobotu ir īpašas attiecības, gjau tur viss kopā samaisās.
Tādos brīžos es mīlu pasauli, ar visiem tās stulbeņiem, kretīniem, sīkajiem mērgļiem, un, protams, labajiem cilvēkiem. Un kristiešiem. Homofobi vienalga liekas stulbi, bet nelaimīgi taču cilvēki, grūta viņiem dzīve. Aha, ir izņēmumi, kurus vienalga nemīlu, bet tad par viņiem arī nedomāju.
Brīdī, kad secini, ka eiforija ieilgusi, rodas bažas par jumtu :) Jo nav taču normāli būt laimīgam. |
|