|
Feb. 16th, 2013|01:52 am |
Man aizdomas, ka šitā piedauzīgā (pie kam, nepamatotā) apmierinātība ar dzīvi kodīs atpakaļ. Ir apgalvojums, ka dievam nepatīk, ja nabagi trako. Fanī satraukties par kko, kas neeksistē. Esmu nabadzīga, bet tipa tak netrakoju? Zinu, jo zinu kā ir, kad trakoju. Tad ar mani grūti mēroties šausmīgumā un arī saprast neko nevar. Vismaz nevienu, kas pilnvērtīgi varētu, neesmu satikusi, un labāk nevajag, ūberīgi momenti mani ieliek kastītē ar birku.
Šobrīd man ir tusovočnijs periods, baudu. Izjūtas pretrunīgas- no vienas puses, gribas, lai tas ātrāk beigtos, jo tas man nav normāli i citiem rodas nepareizs priekšstats, ar ko man pēc tam jādīlo, no otras- griež. Pašapliecināties uz mani- šobrīd- laipni.
Patīkami, kad cilvēki interesē, nav jāizliekas, jāpiespiežas, nav mākslīgi jāuztur realitāte. |
|