| gari par darbu |
Jan. 31st, 2013|10:24 am |
Vakarnakt ar Zazi labi pavingrojām un labi nopelnījām. Pēc kādas pusstundas pagulēšanas kratījos atkal uz centru, jo mazajam kolēģītim pārinieks bij aizņemts kkur citur, bet šitādos darbos ieteicamais drošības priekšraksts ir nedarīt to vienam.
Pirmajā objektā nekas nesanāca, jo mazie vēl neprot organizēties un viņos ir nepamatota ticība cilvēces saprātīgumam.
Nav aizgājis tas, ka namīpašnieks/apsaimniekotājs/jeb kas nu tur kontaktpersona kurā gadījumā ir, pēc noklusējuma ir lohs (taisnības labad man gan jāpiebilst, ka ir gadījies sastapt arī ļoti pat saprātīgus, pie kam tas absolūti nav atkarīgs no dzimuma), kuram pašam vienkārši neienāk prātā, ka, lai tīrītu jumtu, vajag tikt uz bēniņiem, tātad, ir nepieciešamas bēniņu atslēgas. Un, lai gāztu lejā pagalmā ledus klučus, vajag, lai tur tieši apakšā nestāvētu mašīnas.
Klumburējām uz otru objektu. Tur gana veiksmīgi, kaut gan lielākā daļa mantas jau vāļājās uz trotuāra. Veiksmīgi, ja neskaita to, ka ejot sajaucām virzienus, noklumburējām vairākus kvartālus, un tad man ienāca prātā, ka nevienam neienāca prātā paskatīties, kas tā par ielu, kur mēs sākotnēji bijām. Protams, ka tieši tā arī bija vajadzīgā, tikai otrs gals. Tik idiotiski sen nebiju sajutusies, bet man piedodami, jo es pat Vecrīgā neorientējos.
Un ir jau zināms fans ar padsmitkilogramīgu mugureni un lāpstu rokā sešos no rīta šļurāt pa to slidotavu, kas šorīt bija vērojama Rīgas ielās. Vismaz es lieliski uzjautrinājos, jo bija zināms autopilots iestājies un negulēšana griež.
Tagad mājās nokaisīju trotuāru, izstūmu miskasti, lai laipnie cilvēki var savākt tās saturu, iekūru krāsnis, un sāku justies drusku kā izspiestais citrons, domājams, pa šo nakti kādi divarpus kg dzīvsvara būs izkūpējuši atmosfērā.
Mājā tagad bez luksofora, ģeneratora un miljons visādām vienkāršiem cilvēkiem nesaprotamām uzpariktēm rēgojas metriem slapju virvju, dažāda inventāra, žūstošas drēbes un apavi, un ož pēc sniegūdens un bēniņiem.
Jāsaņemas vēl uz veikalu pēc piena un kkā rijama, lai, kad cienītais pārvilksies no savas Somijas, kur viņš, nabadziņš, būs bijis spiests ēst visādos restorānos, kas viņam riebj, nečīkstētu, ka pat maizītes nav, nomazgāties, un tad jau redzēs.
Tālākais rīcības plāns atkarīgs no tā, vai šorīt neieņemtais objekts tiks šturmēts šonakt vai rītnorīt agrumā. Nu, protams, ja tur vispār vairs būs atlicis, ko šturmēt.
Un jāsazvana malkas vīrs, kurš pagaidām negrib ar mani runāt, mož agrs vēl. |
|