|
Jan. 28th, 2013|12:02 pm |
Tad, kad tu viss tāds lepns vientuļš karotājs stāvi savā klajā laukā, kuru pats esi iztīrījis, ir tāds sīkums, ka nav, kam pačīkstēt.
Vakardien mazliet pačīkstēju, pēc tam cienījamā persona ik pa brīdim pārtrauca sarunu, sauca mani vārdā, īpaši hipnotiski nopietni skatījās acīs un teica, ka Viss Būs Labi. Tāds zilonis no mušas. Sajutos až, ka ar mani kāda traģēdija būtu notikusi :)
Laikam jau uzklausīt čīkstētājus ir īpaša māksla. Sevišķi tādus cimperlīgus kā es, kas pati nezina, ko grib, pažēlo vai noper, paņirgājas un pasaka, ka pati vainīga. |
|