|
Jan. 22nd, 2013|11:00 am |
Zilā vakardiena pagāja visnotaļ jauki un pat produktīvi, bet naktī Hipnoss pagrieza savu rētaino vaigu un piegādāja tādu dusmu un naida lēkmi, līdz kādai man dzīvē ir bijis, ja ne kā līdz Mēnesim, tad, vismaz, kā līdz kkam nesasniedzamam tepat uz Zemes. Tik sadedzinoši bezspēcīga sajūta, patiesi jūtu līdzi cilvēkiem, kam kas tāds regulāri realitātē, brr.
Pamodusies, likumsakarīgi aizdomājos par parādību kā tādu, depresīvo bērnību un esamības smagumu. Secināju, ka laikam kādu brīdi grāvis nav rakts (vot, pati vainīga, būtu paslēpojusi vakar, stopudova nekā tāda nebūtu), tātad, pēdējais laiks.
Un ienāca prātā burvīgā dziesmiņa par pēdējo laiku no laimes lāča :)
Te tā ir : http://www.youtube.com/watch?v=h-obn5dwbpo |
|