[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Below are the most recent 8 friends' journal entries.
| Monday, March 9th, 2026 | ||
|
zazis |
5:27p | Atgadinājums. Labākais veids, kā atjaunot ziemā iztērētos D vitamīna krājumus, ir eksponēt savu kuslo miesu brīnišķīgajai pavasara saulei, ar kuru mēs pēdējā laika tiekam īpaši lutināti. |
| Sunday, March 8th, 2026 | ||
| kapibaras | 1:47a | Alkohols padara mūs par miesas vergiem. Šonakt es gribu būt miesas vergs. |
| Saturday, March 7th, 2026 | ||
|
zilnezal |
8:36a | laukā tiešām ir pavasaris, atveru logus un apsēžos uz palodzes, rīta oranžā saule, jumtu baloži ir izlīduši laukā. nez, vai tie mani atceras. kaut man būtu pagalms, pašai savs, kurā iziet, gribu redzēt, kā atnāk pavasaris. šie rīgas jumti ir skaisti, ziemā tos uzlūkot noteikti ir jaukāk, kā klajumus aiz loka laukos. bet tagad, kad tuvojas pavasaris... es atkal un atkal atceros kafkas muzeju prāgā, kur kaut kur bija izraksts no viņa dienasgrāmatas par to, kā viņš, lai cik censtos, nespēj tikt prom no prāgas. es tā jūtos par rīgu. jau kopš te sākām dzīvot apmēram 2003. gadā es uzreiz zināju, ka gribu tikt prom. un aizvien es te esmu. rīga mani padara nelaimīgu un slimu, rīgā ir mani draugi un mīļie, manas atmiņas, manas vietas, mans vārds. rīgas gaiss mani padara zaļu. mani nogurdina trokšņi, nomāc smakas, ir pārāk maz koku. šīs ir toksiskas attiecības, tas ir pieradums. mans brīvais laiks paiet, tiekoties ar draugiem, tas man ir svarīgi. bet es varētu tikties ar draugiem arī nedzīvojot centrā. es domāju par pārdaugavu, es gribu dzīvot mājā, līdzigai tai, kurā dzīvo lote un roberts, tādā, kur nav pārāk daudz kaimiņu, un ir jauks pagalms, arī eliāna dzīvoja līdzīgā mājā. es tik ļoti gribu dzīvot otrajā vai trešajā stāvā un tāpat redzēt sauli un debesis un gribu pagalmu, tādu, kas ir tikai man un kaimiņiem, un kaimiņus, kuri ir forši un jauki. jūs pat nevarat iedomāties, cik tas man ir grūti, nevarēt regulāri iziet no mājas, lai ieietu savā pagalmā un tur pasēdētu. jā, man pie mājām ir parks, bet tas ir tik plašs un atvērts, tur staigā visi, es nejūtos droši. tas mani nomāc, tas mani padara smagu. un varbūt tā nav īsta problēma, tā noteikti neatrodas maslova piramīdas pamatos, es zinu. ziemā vēl ir ok, jo ziemā visur ir līdzīgi. bet tagad, kad sācies pavasaris... es nevaru iet uz autobusu vai vilcienu un braukt uz mežu, jūs taču saprotiet, līdz transportam ir jātiek, un pa ceļam ir tik daudz atvērtu telpu, tā ir pilna ar svešiniekiem, tā izsūc mani sausu. es gribu bez spēka iziet pa durvīm un bez spēka ieiet pagalmā un tur ilgi sēdēt un nerunāt un skatīties sūnās vai mākoņos, es gribu, lai man nav tam īpaši jāsagatavojas vai jāsataisās. es mīlu savu istabu, tā ir mana un mīļa, bet jau desmitiem gadu es gribu tikt prom no centra, vismaz uz pārdaugavu. |
|
zilnezal |
8:24a | viena no lielākajām kļūdām, ko pieļāvu, bija sākt strādāt darbus, kas saistīti ar tekstu. es sevi nevainoju. tas it kā ir loģiski -- ja kaut kas tev sanāk, tad jāpelna ar to nauda. tā runā. bet rakstīt man patika, ļoti. bet tad nāca filosofijas studijas, kur jāraksta bija tik daudz, tam sekoja prakse jānī roze, tad visādi transkribēšanas darbi, darbs zvaigznē, darbs lsm... kad gana daudz reižu tev jāpiespiež sevi kaut ko darīt, kad nav spēka un dukas, jo pienākums sauc... tas beidzās ar to, ka atverot google docs vai wordu whatever man vnk sākās panika un pretestība. rakstīšana man vairs nesaistījās ar neko patīkamu. bet tā bija vienīgā lieta, caur kuru spēju sevi izpaust, kurā varēju eksistēt ārpus sevis. nu jau vairākus mēnešus, varbūt gadu, nedaru šādus darbus. es vairs negribu tādus darbus. gribu atgūt prieku rakstīt. gribu rakstīt, jo man patīk to darīt, un strādāt citus darbus. man patīk mans jaunais darbs. tas ir īsts darbs, vajadzīgs, nogurdinošs un piepildošs. tas ir īsts darbs tādā pat ziņā, kā audzēt rudzus, miežus, govis, kā pārvadāt lietas ir īsts darbs -- bez tā nevar iztikt, kādam tas ir jādara. protams, visiem darbiem ir sava jēga, es runāju par savu iekšējo sajūtu to darot. es gribu rakstīt tikai tāpēc, ka es gribu rakstīt. jūtu, ka vēl būs japaiet labam laikam, līdz atgūšos un spēšu to darīt. līdzīgi bija ar instrumentu sestajā -- tas man riebās, jo saistījās tikai ar stresu, gatavojoties ieskaitēm, kuras pieņēma trīs skolotājas dusmīgām sejām; ar klavieru gabaliem, kuri lielākoties man nepatika. tas patiesībā ir tik nožēlojami un perversi, tā sagandēt kaut ko, kam vajadzētu sniegt mierinājumu un iespēju izpausties. ir pagājuši 13 gadi un nu beidzot man atkal patīk klavieres, man nav sajūtas, ka nepieciešamas notis vai pareizais veids, kā to darīt. man pietrūkst rakstīšana, bet jūtu aizvien sevī pretestību, grūtības, kas cēlušās no tā, ka ir bijis dažāda veida spiediens darīt to, ko negribu. citi tā var, es nevaru. ja dzīvotu vēlreiz, jau laicīgi darbu meklētu citā jomā, rakstīšanu atstājot tikai sev. |
| Sunday, March 1st, 2026 | ||
|
zazis |
11:17p | Gribu ēst lētus un kvalitatīvus pākšaugus. Es jau sen saku, ka subsīdijas lauksaimniecībai ir izteikti nekorekti sadalītas. Varbūt tiešām notiks brīnumi un tas tiks globāli pārskatīts? https://www.euronews.com/2026/02/23/e |
|
kra |
9:26p | 1. marts kā Jaunais gads! ZInu, ka oficiāli vēl ir ziema, bet man ziema beidzas katru gadu 1. martā, viss. Tik uz augšu, tik uz augšanu! Laimīgu mums pavasari. Kņudina pakrūtē pēc K. satikšanas. Kas tur notiek? Pavasaris? |
|
zazis |
10:54a | Warmongeriem atkal svētki. Visi tādi sapriecājušies par kārtējo vardarbības vilni. |
| Friday, February 27th, 2026 | ||
|
kra |
11:36a | Vakar viena doma iesita sirsniņā - visu nevar izrunāt pie psihologa, dažreiz vienkārši vajag apkārt cilvēkus, kopienu, lai augtu, attīstītos un atlabtu. Šobrīd ir kaut kā ļoti savrupi. Cilvēki katrs savā alā. Savos darbos un nedarbos, savās dzīves, ļoti grūti pašam izkustēt ārā no ierastā vāveres riteņa, plus, inercē paraut citus līdzi. “Kaut kad drīzumā jāsatiekas” tipa ziņas sastājas rindā un vienkārši paliek neatbildētas. Kā bija tajā Kronberga dzejolī? Pēc rudens depresijas nāk ziemas apātija, tad seko pavasara nogurums, bet vasarā bažas, ka būs auksta un lietaina mūsu tā jau tik īsā vasara. Jo pēc vasaras nāks rudens depresija, ziemas apātija, pavasara nogurums un bažas par īso, auksto un lietaino vasaru, kurai sekos rudens depresija, ziemas apātija, pavasara nogurums un bažas par pārāk īso, pārāk auksto un lietaino vasaru, kurai atkal sekos rudens depresija, ziemas apātija, pavasara nogurums un bažas par vasaru, tik īso, tik lietaino, kurai… utt. … Līdz kādu dienu jutīsi, ka esi pavadījis visu mūžu ar rudens depresiju, ziemas apātiju, pavasara nogurumu, bažām par vasaras aukstumu, ka tagad tu gribētu dzīvot bezrūpīgi kā cīrulis, bet esi pārņemts no bēdām, ka tik maz vairs palicis, līdz tev nudien vairs nebūs (jācieš no) rudens depresijas, ziemas apātijas, pavasara noguruma, nebūs vairs jājūt bažas par auksto un lietaino vasaru. |