pārdomas

jauns vientulības veids?
visu dzīvi esmu vairāk vai mazāk cīnījies ar vientulības sajūtu, taču pēdējā laikā ir uzpeldējusi jauna veida vientulība. nu labi, tā nav pavisam jauna, taču tagad to sāk kļūt grūti ignorēt. šķiet, ka es vairs nespēju izveidot intelektuālu saikni ar cilvēkiem, jo atduros pret vienu no divām problēmām - vai nu mums nesakrīt intereses, vai arī kaut kas sakrīt, taču esam pārāk atšķirīgos līmeņos. un man ir grūti, jo man ir svarīgi spēt ar kādu parunāties par kaut ko vairāk, nekā tikai par laikapstākļiem, pusdienām, kā iet tavai māsai/brālim/omei/utml, kurš ar kuru sagājis kopā, ko vakar darīji, uz kuru bāru piektdien iesim dzert, utt... kas nepavisam nav sliktas tēmas, taču kļūst apnicīgi, ja sarunas ir tikai un vienīgi par to.

atceros, ka psihologs reiz man vaicāja, "kas tu esi?", un man bija jāapstājas un jāpadomā. toreiz atbildēju, ka es esmu visu to lietu kopums, kas man interesē, ko es daru, un kas ar mani ir noticis dzīves laikā. viņam laikam nepatika šī atbilde, jo viņš (neveiksmīgi) centās no manis izdabūt vēl kaut ko citu. to jautājumu man uzdeva pirms vairākiem gadiem, taču, ja man to uzdotu šodien, atbilde diži nemainītos. diezgan liela daļa manas identitātes sastāv no tā, kas man patīk, ko es zinu un ko es daru. līdz ar to nav brīnums, ka nejūtu tuvu saikni, ja cilvēks absolūti neizrāda interesi par šīm lietām. nepārprotiet - es nevainoju cilvēku un neuzspiežu interesēties, un arī nenolieku citu intereses. es neesmu tik liels snobs. vienkārši saku, ka ir grūti.

eh, dzīvošu uz priekšu, it is what it is. vajadzēja šo kaut kur uzrakstīt, un es negribēju traucēt savus draugus ar šo. paldies tev, ja izlasīji šo ierakstu!

Current Mood: apathetic
Current Music: sewerslvt - blissful overdose