| 2:32p |
Ja nelasītu cibu, es nezinātu, ka tik daudzi cilvēki, līdzīgi man, regulāri ikdienā ir drausmīgi noguruši. Ar uzsvaru, ka runa nav par atsevišķiem gadījumiem, kurus līdzsvaro labas pašsajūtas posmi, bet tādu dzīvi, kurā nemitīgi būt nogurušam un negulējušam ir norma. Agrāk es mēdzu uzskatīt par pašsaprotamu, ka tu vakaros vēlu ej gulēt un, lai gan skaidrs jau, ka neveselīgi, tomēr bija ierasti, ka studiju darbu dēļ var kādas naktis negulēt vispār. Tagad jūtu, ka ķermenis kategoriski atsakās līdzīgā garā turpināt, bet ieradumus mainīt nav tik viegli. Piemēram, lai cik cik reizes sev atgādinātu, ka ir laicīgi jāiet gulēt, kad pienāk vakars, domas sāk šaudīties visos iespējamajos virzienos, lai nebūtu jāiet gulēt, pat tad, ja nāk miegs. Bet šis ir tikai viens no noguruma iemesliem. Man šķiet, ka ikdiena ir piepildīta ar neskaitāmiem piņķerīgiem sīkumiem, kuri ilgtermiņā ir visai nenozīmīgi, bet konkrētajā brīdī skaitās steidzami un padarāmi, un tie aizņem milzumdaudz laika un enerģijas. Tā liela daļa dienas paiet, negribīgi mēģinot izfunktierēt, kā saplānot un padarīt visus steidzamos sīkumus, kuriem pēc brīža vairs nebūs nozīmes. Jau kādu laiku man ir skaidrs, ka šāda dzīve man neliekas sakarīga, un mēģinu īpaši pievērst uzmanību tam, kas tajā notiek. Ļoti cenšos (īpaši jau gavēņa laikā!) atmest visu lieko, izšķirt svarīgo no nesvarīgā un vērot enerģijas daudzumu, bet rezultāti tāpat nav spoži. Iespējams, daļēji tas ir tāpēc, ka man vispār nav pārāk daudz enerģijas un nesanāk koncentrēties uz vairākām lietām vienlaikus, un tik ātri pārslēgties no vienas lietas uz citu, kā dzīve to prasa. Bet, lasot un runājot ar cilvēkiem, man rodas priekšstats, ka arī daudziem citiem, lai cik atšķirīgas būtu viņu dzīves situācijas, ir līdzīgi. Un mana pieredze liecina, ka varbūt visgrūtākais, bet arī jēgpilnākais, ir nevis mēģināt paveikt to visu, kas gāžas virsū, bet mērķtiecīgi atbrīvot savā galvā telpu, lai paskatītos uz savu dzīvi kopumā un sāktu šķirot svarīgo no ne tik svarīgā vai vispār nesvarīgā. Kamēr vēl kaut cik var izturēt, tikmēr var turpināt noskrieties - tikai tad, kad vairs nevar, sāc pievērst vairāk uzmanības tam haosam, kas ir tavā galvā, ne tikai tur, ārā. Jo arī mana galva mēdz būt pilna ar krāmiem. Kad to domāju, man pašai gribas uzreiz sev iebilst, ka ir jābūt ļoti privileģētā situācijā, lai varētu atļauties tik ilgi sēdēt un kārtot savas domas, lai tam būtu kāds reāls, ilgstošs efekts, nevis tas darbotos tikai kā mirkļa mierinājums. Man arī īsti nesanāk. Tomēr neredzu citu risinājumu, jo pieredze liecina, ka ir ļoti naivi cerēt, ka darbi un visādas steidzami darāmās lietas vienreiz beigsies. Mani interesē, kā citi, kuriem ir līdzīgi, saprot šo savu nemitīgo nogurumu, kādus cēloņus un risinājumus norādītu. |