pārgudriniece un rokdarbniece - piektdiena

tu nezini kas ir tukšums. tad kad es atnāku mājās un priekšnamā uz grīdas pati stīvēju nost zābakus par kuriem ir atdota viena vidējā mēnešalga. kad laužu rokas sev aiz muguras, lai pati atvilktu kleitas rāvējslēdzi. eju dušā un mazgāju nost rūpīgi klāto meikapu. no tvaika sāk cirtoties rūpīgi izgludinātie mati. pēc, stāvu pie spoguļa naktskreklā, bezkrāsaina kā kodes kāpurs un visu saprotu. kapēc lai tevi kādam vajadzētu, ja tu pati sev neesi vajadzīga.

galvā tas viss vienmēr izskatās savādāk. iztēlē es stāvu pie bāra letes, kāds pienāk no aizmugures un viegli pieskaroties viduklim iečukst ausī ko smejamu. es atmetu galvu un skanu kā zvaniņš. itkā nejauši miesa piespiežas miesai un svilina cauri apģērbu kārtām. vēlāk naktī kāds kādu pavada līdz mašīnai, elpo viens otram sejā un kakla bedrītē, sēdina taksī, ved mājās, savās vai tavās.

bet realitātē es esmu laimīga par to, ja vispār ir kāds, kuru ieraugot, par kuru iedomājoties nenāk vēmiens. jo tas nozīmētu, ka viss vēl nav saplīsis, varbūt vēl kaut kas ir labojams. visi tie cilvēki apkārt, viņi ir tik tukši un tāli, pat tad, kad burtiski kāpj man uz kājām. es viņus nicinu, viņi nav nekas. tu, jā, tieši tu neesi nekas. ja tu man pieskarsies, es tavu sirdi izbarošu vārnām.