Pffffffffffffffff

8:56am: Mārcis iepazīstas ar Klimatu. Aizmirst tā vārdu. Pārtiek no ledus.
Kā jau sen zināms, ir diezgan bezjēdzīgi, ar mani iepazīstoties, teikt savu vārdu. Brīdī, kad spiežat man roku un smaidat, vārda vietā es dzirdu monotonu *beeep* un sekundes divas vēlāk, ja man pajautā: "Starpcitu, kā mani sauc?", es nespēju atcerēties. Lieliskie cilvēki, ko esmu saticis, to protams nezin. Līdz ar to nākas improvizēt ar "Tu" vai "eu". Reizēm, ja klātesošo ir padaudz, es mēdzu lietot klusu: "Jāni?" un skatīties vai kāds atsaucas, jo Jāņu parasti ir vismaz viens. Taču vēl biežāk es vienkārši ieskatos cilvēku sejās un mēģinu uzminēt vai tie izskatās vairāk pēc Pētera vai pēc Gunvalža. Pārsteidzoši, bet regulāri sanāk uzminēt. Ja meitene izskatās pēc Zanes, es nekautrējos riskēt viņu tā uzrunāt. Reizēm apvainojas, reizēm pasmaida un nosauc savu patieso vārdu vēlreiz. Atkarībā no tā cik ļoti cilvēkam piestāv viņa vārds, es ar laiku to tomēr iegaumēju.

Un tagad pieņemsim, ka Austrālijas klimats ir persona un tam ir vārds, kuru es neesmu spējīgs iegaumēt.. ...taču pēc sejas izskatās pēc Pismanikukarsti! Klasisks latviešu vārds. Tēvs uzstāja. Es esmu šeit divas dienas un abas no tām ir bijušas karstākās no jebkad mūžā piedzīvotajām. Uz zemes ir tuksneši, kuros mēdz būt vēsāks. Paver kādas kondicionētas telpas durvi, sper soli ārā un šķiet kāds iesit ar nokaitētu skārda loksni pa seju. Nokrītot uz zemes, jūti, ka tas kāds mēģina Tevi piebeigt, pūšot virsū ar celtniecības fēnu. Pismanikukarsti ir sauss, temperatūra ēnā (39C) būtiski atšķiras no temperatūras saulē, kas varētu būt pāri piecdesmit. Tā precīzi nezinu, jo vienīgais pietiekami izturīgais termometrs ar ko varētu noteikt, patreiz ir pieskrūvēts krāsnij Liepājas Metalurgā. Pludmalē uzkavēties ilgāk par stundu nesanāk, sāk smirdēt pēc svilinātas cūciņas pat ar 30-to aizsargkrēmu. Plunčāties okeānā ir risinājums, taču no saulesdūriena tas nepasargās. Būs jāmēģina plunčāties ar hromētu nacistu ķiveri. Pismanikukarsti klimatā latvieti pārņem tāds kā "pirts azarts", kad karstums nekaitina, bet gluži otrādi gribas redzēt cik augstu tas termometra sarkanais uzkāps un, raidot saulei izaicinošu skatienu, jautājam: "Is that all You've got?!" Latvietis praktiskais atrod veidus kā izmantot karstumu saimniecībā. Izņemam slapjas drēbes no veļasmašīnas, uzģērbjam, izejam pa ārdurvi, apgriežamies, ienākam atpakaļ. Drēbes sausas. Sasvīst uz ielas, līdz ar to, nav iespējams.

Un neskatoties uz n-tajiem izdzertajiem šķidruma litriem, čurāt neprasās biežāk kā reizi dienā. Viss iztvaiko caur acīm. Un Klimatu patiesībā sauc Ansis.

10:08am: Draugi nosauc šodienu par "rehabilitācijas". Mārcis neiebilst.
No paaugstinātas saliņas, plašā bāra vīdū atskanēja dzīvais funks. Masīvs, rotaļīgs, harmoniski detalizēts un sasodīti dzīvs funks. Deviņu meistaru izpildīts, pārsimts cilvēku apbrīnots. Es paraudzījos uz Reini kā uz Mozu, kas atvedis savus šmuļus uz apsolīto zemi pirms kārtējais Hitlers samet viņus krāsnī un sniedz siltumu āriešu namiem dzestrajā decembrī. Pastāv manī pārliecība, ka tik kvalitatīvu funku kā vakar uz "The Night Cat" deju plača ir iespējams dzirdēt tikai beidzot saskrūvējot līdz galam savu garāžas projektu "laika mašīna uz 70tajiem". Citiem vārdiem - bija krāšņs. Kas vēl labāk, The Night Cat bija jau n-tais artsy bārs Fitzroy latīņu rajonā, un katrs nākamais bija lieliskāks par iepriekšējo. Katrs nākamais vairāk apveltīts ar "dvēseles spēku".

Dzīvā mūzika man ir kā lepras slimniekiem Lurdesa. Un šī ir mana atveseļošanās sala. "bar Open" (jā, tā viņš saucas) otrajā stāvā norisinājās improvizācijas batle bass+klavieres vs. saksofons+giča, bundzinieks spēlēja uz abām frontēm. Muzikālu izaicinājumu, konkurējošu solo un neticamas saspēles performance. Draudzīgi sēdēju uz tepiķa, kopā ar pārējiem klausītājiem tumšajā, pārbāztajā telpā, tukšoju padsmito dzērveņu šņabi un domāju. Ja meklēts tiktu kāds nodibinājums (establishment), kur jāsēž uz lakotām rīsu mēbelēm, pasniedz tikai vienu kokteili (frikadeļu buljons ar rumu 50/50) un skan country&western klasika Laosas popzvaigžņu izpildījumā, mēs to gan jau atrastu tieši Fitzroy. Lielai pilsētai ir liela kapacitāte un Melburnā ir vismaz viens bārs uz katriem 100 iedzīvotājiem. Katrs no tiem mēģina specializēties - atrast savu auditoriju, savu garšu un skaņu, piesaistīt pastāvīgos. Megapoles plusi. Divos vakaros redzēti bāri, kas iekārtoti kā ķimijas laboratorijas, privātmāju pagalmi, golfa laukumi, tropu būdeles, vecas arkādes, ierakstu studijas. Un piedzīvots vietējais "gājiena no vecrīgas mājās" analogs - skriešana cauri parka zālāju sprinkleriem un possumu (kaut kas pa vidu starp vāveri un kaķīti) mānīšana, piesolot iedomātu cepumu, pa ceļam uz mājām. Es tiešām esmu šeit.