| Klasikas seansi |
[Jan. 11th, 2013|02:22 pm] |
"I am a moment illuminating eternity....I am affirmation...I am ecstasy."
Šorīt pa ceļam uz darbu nolēmu noklausīties Skrjābina Le Poème de l'extase op. 54
Jāpiekrīt Henrija Millera izteikumam, ka "It was like a bath of ice, cocaine and rainbows.". Kaut gabals sākas mierīgi, līgani un melodiski, tas lēnām pāriet orķestrālā orģijā ar grandiozitātes pieskaņu. Man žēl ir šķīvinieku. Stulbi ir 17 minūtes stāvēt un gaidīt brīdi, kad beidzot tev būs jāsāk klopēt šķivji. Var tak izmantot robotu ar sekvenceri.
Tomēr man kamernieki un soļņiki labāk patīk par orķestrāliem gabaliem. Orķestri bieži skaņ-wise get out of control un sāk izklausīties kautkā psihopātiski.
Ā nu jā un izpildīja šo francijas nacionālais orķestris, Jevgēnija Svetlanova vadībā.
Nākamais listē ir Debussy lameris, arī šī komplekta atskaņojumā.
"Никогда ещё, наверное, "Море" Дебюсси не звучало так ярко и образно, как в исполнении Евгения Светланова. Даже у таких специалистов по французской музыке, как Мюнш или Маркевич, я слышу при всех их сильных сторонах оркестр - а у Светланова само море."
Nu dzirdēsim, dzirdēsim.../skeptisks skatiens caur skeptiskām ausīm/ |
|
|