omg.

omg.

omg.

i did it.

i did it!!

es pievienoju tās durvis pie kumodes!

diskleimeris. šī ir mazākā mēbele, kas jāsaskrūvē.

diskleimera diskleimeris. es nedomāju, ka tikšu galā ar tām durvīm. nu tad, priekš vēstures - kā man tas tomēr izdevās? ar neatlaidību. 

un āmuru.

nesaprotu, kāpēc visi mēteļi ar kapucēm ir tikai vai nu tie stepētie dūnu vai parkas stila? kāpēc nevar vilnas mēteļiem piedizainēt kapuci?

tā ir problēma, jo es nevaru nēsāt cepuri, jo nav tādas cepures, kas pasargātu visus matus no lietus un sniega, un arī nepiespiestu matus pie galvas. varbūt kāda platmale tikai, bet nav vispār mans stils, un arī - visi mati tāpat nav nosegti.

vispār jau varēja tās mēbeles pārdot vismaz drusciņ saliktas.

vai tad tiešām līdz pēdējam iebāzenim (diesvienzin, kā tos visus pareizi sauc) viss jāsadala?

mans bērns taisni gaišreģis.

piektdien bija mārtiņdienas tirdziņš, kur "bērniem tirgoties" ar kaut ko "pašu pagatavotu", nu, protams, "ar vecāku palīdzību".

es, kā jau mileniālis, ar to saprotu, ka tas nevar būt nekas tāds.

un vispār domāju, ka ideja - uztaisīt eglīšu rotājumus no zelta un sudraba krāsā nopūstiem čiekuriem, bija diezgan forša. man bija tādi glīti nopirkti laikos, kad es gribēju pati adventes vainagu uztaisīt, un šie tam bija par lielu.

anyways, atvase vispār nebija sajūsmā par kaut kādu pirkšanu un pārdošanu (un to visu ar neīstajām naudām (c)), un man arī bija diezgan ērti, ka varēju viņu paņemt ātrāk tieši todien.

tad viena mamma izlika fotogrāfijas - ko tad tur tirgoja. no vaska svecēm līdz rokassprādzēm, ādas darinājumiem (pat nesapratu, kas tas ir, kaut kādas kastītes, vai?) un tamborējumiem.

karoče, skaidrs ar jums.