| 12:35a |
pusnakts stundā.
Siltums un mirguļojoša sveču gaisma.Istabā šonakt valda vīraka saldsērā nots.
Muskuss.Kaisles un iekārojamības smarža.Aromāts,kas pavedina un liek trīcēt gaidās,kas liek asinīm rinķot straujāk un aizmirst atbildību,pienākumu vai šaubas.Ir tikai bauda.Tas viss šonakt valda manā istabā.
Bet es jūtos kā lupata.Trauku dvielis,kas reiz bijis mirdzošs un tīrs,bet nu pelēks un savalkāts,nomests uz grīdas.Kaudzē,līdzās citām mantām,kas nolietotas,zaudējušas savu vērtību vai vienkārši apnikušas.
Un neviens nepateiks,kurā mirklī tas notika.Kad es no pārliecinātas dzīves baudītājas pārvērtos nožēlojamā fobiju mājvietā?Manis pašas demoni plosa mani.Iecērt savus smailos zobus miesā,līdz pat kaulam.Nē,tik vienkārši tas nav.Viņi nelaiž vaļā,atstājot tikai sīkas brūces,kas asiņo vēl ilgi pēc tam.Šīs būtnes ir savādākas.Izsmalcinātas.Rafinētas.Pieprot savu amatu.Ielaiž tevī savu indi un nogaida,līdz sāksies iedarbība.Tās liek tev sagraut pašam sevi.Mērķtiecīgi,neizbēgami.Ja reiz esi ticis apzīmogots,atpakaļceļa nav.
Tas ir noticis arī ar mani.Ir saņemts Nāves skūpsts,kuru aizmirst vai apmānīt nav iespējams.Tas ir tepat blakus,es jūtu tā vēso elpu sev uz skausta.
Dažreiz šķiet,ka pietiktu tikai pagriezties un nostāties aci pret aci ar savu vajātāju,lai atbrīvotos un rastu iespēju bēgt,bet nepietiek spēka.Savāds gurdums pārņem un notrulina jutekļus.Atkal ir klāt mani demoni ar kārtējo indes devu.Profesionāli un neatstāj vietu ierunām.Un tā tas atkārtojas no jauna-kā ļauns murgs,kas nes sevī vēstis par dvēseles palieku zušanas neizbēgamību.Atpakaļceļa nav.
Kurā mirklī tas notika ar mani? |
| 11:30a |
Pastkartes no zudušās pilsētas.
Ļauj man aizvest tevi ceļojumā.
Nāc līdzi un aizmirsti visu,kas paliek aiz muguras.Iemācies redzēt un sajust no jauna.Man ir tik daudz,ko tev parādīt.Vietas,lietas,cilvēki.
Nāc un sajūti mūžīgo svētku,dzīves svinēšanas dvesmu.Redzi,kā stalti svešzemju prinči jāj ziloņu mugurās,kā mazi bērni, nošmulētām mutēm,sīkiem solīšiem aizdipina pa putekļaino ceļmalu.Redzi ubagu mājvietas un bagātnieku pilis,redzi iznīcību un cerības stādu,kas tomēr vēl dīgst,spītējot drazām un netīrumiem,kas cenšas to pārmākt.
Nebaidies pieskarties,apčamdīt,sataustīt.Jūti akmens raupjo pieskārienu pirkstu galiem,ņoķer musonu vēju un vēstis par tuvojošos lietusgāzi,pieskaries kādas indiešu svešinieces sari malai un vienā mirklī izdzīvo viņas dzīvi.Paņem lūgšanu krelles un jūti siltumu,kas strāvo no tām.
Un smaržas!Vai jūti,kā napalma dvesma sajaucas ar zaļojoša lauka svaigumu?Sandalkoks,rozmarīns,citruss.Orhideja,kardamons un ambra.Drosme, vara, spēks.Intimitāte un naivums.Katrai smaržai ir savs stāsts.Pietiekami vērtīgs,lai noglabātu to savā atmiņā.
Nāc tālāk,tas ne tuvu nav viss.Es gribu tev parādīt,kādu kārdinājumu sevī slēpj garša.Šokolāde,kas lēni izkūst uz mēles,kuskuss un karijs,papaijas un hurmas saldie augļi.Un tam visam pa virsu sarkanvīns.Lūk,lielākās pavedinātājas,lietas,kas pat visklusākajā cilvēkā pamodinās alkatīgu negausi un liks aizmirsties.
Varbūt tev pa prātam ir miesiskas baudas?Ienirsti kankāna,mežģīņu un pērļu pasaulē.Neģēlīgas juteklības un izvirtību šeit ir pa pilnam.Pulcē ap sevi melnacainas skaistules un gandrīz ēteriskas būtnes porcelānbaltu seju.Iekāro,iegūsti,baudi.Nakts aizsegā tu drīksti visu.Baudi,līdz izsīkst pēdējie spēki un tu izsmelts atkrīti palagos.Šī nakts ir tava.
Bet pienāks rīts un tu dzirdēsi dzērvju izmisuma kliedzienus,kad tās traucas miglā,pretim nāvei.Viss,ko tu esi redzējis un jutis,liksies kā ilūzija.Jo tikai nakts spēj nest sevī kārdinājumu un alkas.Un tu izdzirdēsi paradīzes putna dziesmu,kas atgādinās,ka beigas patiesībā ir jauns sākums.Pārvērsties pelnos,lai atdzimtu atkal.
Tad noauj kājas un ieej templī.Klusē un sadzirdi klusuma balsi.Tur tu atradīsi mani.Tu būsi svētceļnieks,kas meklē gaismu,un es būšu tava dieviete. |