Jā. Nezinu pat ar ko sākt. Te ir brīnišķīgi. Brīnišķīgi skaisti. Dabai šeit piemīt tāds spēks, pamatīgums un skarbums.
Te ir 100000000000000000000 fjordu. Pie tiem piestiprinātas pilsētas un ciematiņi. Naktī tās izskatās pēc sakritušām zvaigznēm fjordu pakājē.

Vakar redzēju sapņu mājiņu. Nezinu kādas vikingu gudrības ir pielietotas, bet tā turas uz četrām akmens kaudzēm, katras mājās stūrī. Akmeņi sakrauti viens uz otra, plakanīgi. Pati mājiņa sarkana, tās priekšā itkā mājas sienā, starp logiem ieudzis koks. Redzēsiet, kad nofotografēšu.
Jā, paspēju uzņemt tikai pāris kadrus. Tumšs te paliek jau ap trijiem dienā. Kāpu virs pilsētas, lai kaut ko nofotografētu. Vējš ass, jo augstāk kāp, jo asāks...

nesaprotu, kādēļ gan reliģisko sektu pārtāvji, gan alkoholiķi, kuri uz ielas uzsāk ar mani sarunu, vienmēr skatoties manī saka vienu un to pašu frāzi "bet tu atradīsi vīrieti, kurš tevi mīlēs!". it kā man sejā būtu ierakstīts, ka neviens vīrietis mani nekad nebūtu mīlējis.

eju pa ielu, pretī man mataino pārītis. pēc pusstundas jau esmu veikalā ar viņiem pie viena stenda. pēc 10 min vazāšanās pa veikalu, atkal satiekamies pie viena stenda. pēc tam eju uz savu mītnes vietu, atveru kāpņutelpas durvis un viņi stāv pie pastkastēm. eju augšā uz dzīvokli un beigās vēl izrādās, ka šie pretējā dzīvoklī dzīvo.

Saskandināju glāzi ar savu spoguļattēlu un novēlēju Laimīgu Jauno gadu.
Sagaidīt to vienatnē nav nemaz tik slikti.

El Greko par modeļiem svēto tēlu gleznošanai, esot izmantojis psihiatriskās slimnīcas pacientus.



El Greco, Saint Thomas. Ca. 1610-1614-oil and canvas
Toledo, Museo del Greco

Es zinu - krusts ir mīlestības alga
un rēta sirdī - sapņotāja prieks.

Naglu plaukstā. Ietriecu..Asinis.. Ieplūst tās līniju smalkajos labirintos.. Sūrst.. Savelku plaukstu dūrītē. Un sajūtu cukura garšu mutē...Paveros debesīs... Un smaidu. Asarām acīs..Sniega pārslas seju glāsta .. Un zem manis asinis sniegā. Labi būs. Tas nekas, ka dziļi. Ziemā sadzīs. Varbūt salā vislabāk dzīst. Es ieskriešu siltumā..vēlāk.. Tagad tikai nedaudz te... zem tūkstošiem atvērto spīdošo logu. Zem debesu jumtu korēm... Sniegā ieguļos. Lēnām..Aizveru acis. Saldējošas tirpas. Plaukstā karsts kamols. Bet vēl tikai nedaudz. Vēl tikai nedaudz te. Vienalga, ka sūrst.. Neredzami sūrst. Ir tumšs. Siltumā..gaismā..vēlāk.. koka stumbram ar plaukstām piekļaušos. Un nesāpēs vairs. Vairs nē...

Bezmiega naktīs ir vēl kāds noslēpums
Ārpus tiem, ko daudzi jau zin.
Tumsas un gaismas, un likteņa lolojums -
Brīvības adrenalīns.

Man slīd caur pirkstiem ūdens, sāls un Tu...

pilnīga laika izjūtas aberācija pēdējo mēnešu garumā.

Kad man bija apmēram 13 gadu, braucot autobusā uz Daugavpili, kurā notika kaut kāds pasākums saistībā ar dejošanu, iepazinos ar Sintiju. Jautra meitene no Zīlāniem, kurai mugurā bija spilgti oranžas bikses un zaļš, plats džemperis ar kādu no Slipknot sastāvā esošā maskētā kunga attēlu. Mati Sintijai bija zilā krāsā. Viņa ienīda Prāta Vētru un mīlēja mētāties pret sienu ar guošu maisiņiem.
Pēc brauciena pāris reizes tikāmies. Klaiņojām pa Jēkabpili naktīs, ierasts, gar mūku klosteri. Bijām arī laikam kopā dažos pasākumos. Pēc tam mūsu sakari pārtrūka. Kad parādījās oranžais portāls, meklēju viņu tur. Bet nesekmīgi - dīvaini, bet nezināju, kāds viņai uzvārds...
Pirms pāris dienām, kad makā bija palikuši tikai daži lati, bet vēl bija jāiztiek līdz nedēļas beigām, devos uz jauno, pie dzīvokļa esošo Galeriju Rīga un domāju, ko lai pēc iespējas lētāku un barojošāku lai nu nopērk..
Paķēru sevis izvēlēto produktu un daudz nedomājot, devos uz kasi. Rindas visur bija vienādas, bet domāju, ka jāiet uz pašu pēdējo. Nostājos rindā un gaidīju. Manu skatienu piesaistīja kasiere. Viņai bija blondi mati, ļoti gaiša, maiga seja, gari, slaidi pirksti, gredzens ar actiņu un katram pircējam viņa smalkā balsī pasaka ierasto "Labdien!". Sapratu, kā tā ir viņa. Sintija. Pilnīgi savādāka, bet tomēr tā pati. Nenoliegšu, nav patīkami redzēt daudzus gadus nesatiktu cilvēku Rimi, sēžot aiz kases, tomēr tas ir daudz patīkamāk, nekā redzēt solabiedreni no fizikas stundām, stāvot uz ielas.
Domāju, ka viņa mani neatpazīs. Tomēr gaidīju, kad viņa paskatīsies manā sejā, ja nu tomēr... Un jā, sakot "Labdien!" uz "b" burta, kaut kas viņas balsī tā savādi noraustijās, bet varbūt man tikai tā likās. Viņa nolaida acis, izdeva man atlikumu, nosaucot tā summu. Un teica nākamajam pircējam "Labdien!". Es paspēju iedomāties vien par konveijeru un savu, iespējams, gļēvulību, stulbumu vai vēl sazin ko. Liku produktu somā un skatījos viņā. Domāju par to, kas ar viņu noticis šo sešu gadu laikā un kāpēc viņa ir šeit. Un aizgāju prom.

Nezinu, kopš kura laika esmu sākusi šeit rakstīt ko šādu. Sakritības taču ir ikdiena. Vismaz man. Bet vienu gan zinu. Tuvākajā laikā man jāaiziet un "Labdien" vietā jāatbild "Čau, Sintij.."

braucu vilcienā un klausījos kristīgo radio. kāds visnotaļ aktīvi runājošs kungs, sludinot svētā gara labos darbus, pavēstīja:"bija reiz tāds cilvēks vārdā plūdonis un viņš teica:"uz zemes nav taisnības, dūrei tikai spēks!""

"mani plēsa
atmiņas plēsa
garu no miesas
un miesu no kauliem"

Sunday is gloomy
My hours are slumberless
dearest the shadows
I live with are numberless....

http://www.youtube.com/watch?v=_qu7wdUPnas&feature=related

čigāns
asu mēli
vaļējos ceļgalus laiza
mauka
zelta gredzeniem
siltā spermā vārtās
vecene
sarkanām lūpām
altārī paradīzi dzemdē
zaglis
krunkrainiem pirkstiem
bērnam maigi pieskarās
mirstīgais
laimīgām acīm
mācas piedot pasaulei

"tu piestāvi skumjām."

cilvēki grib karot vai kniebties
mīlēt vai nogalināt

vērtīga ir tikai tā ideja, kuras dēļ tu esi gatavs atdot dzīvību

vienīgais iemesls lai liktu
karavīriem elpot ir nošauties

ne domu arkas tik tukšuma karkass salda nakts tu izģērbies

saskaitīju. manās mājās ir 19 durvis.