| |
[Mar. 31st, 2024|11:36 am] |
"Atnāca arī Nikodēms, kas jau kādreiz naktī bija nācis pie viņa, un atnesa maisījumu no mirrēm un alvejas; kādas simts mārciņas."
100 romiešu mārciņas ir 33 kg.
-----------------------------------------------------------
Through that pure virgin shrine,
That sacred veil drawn o’er Thy glorious noon,
That men might look and live, as glowworms shine,
And face the moon,
Wise Nicodemus saw such light
As made him know his God by night.
Most blest believer he!
Who in that land of darkness and blind eyes
Thy long-expected healing wings could see,
When Thou didst rise!
And, what can never more be done,
Did at midnight speak with the Sun!
O who will tell me where
He found Thee at that dead and silent hour?
What hallowed solitary ground did bear
So rare a flower,
Within whose sacred leaves did lie
The fulness of the Deity?
No mercy-seat of gold,
No dead and dusty cherub, nor carved stone,
But His own living works did my Lord hold
And lodge alone;
Where trees and herbs did watch and peep
And wonder, while the Jews did sleep.
Dear night! this world’s defeat;
The stop to busy fools; care’s check and curb;
The day of spirits; my soul’s calm retreat
Which none disturb!
Christ’s progress, and His prayer time;
The hours to which high heaven doth chime;
God’s silent, searching flight;
When my Lord’s head is filled with dew, and all
His locks are wet with the clear drops of night;
His still, soft call;
His knocking time; the soul’s dumb watch,
When spirits their fair kindred catch.
Were all my loud, evil days
Calm and unhaunted as is thy dark tent,
Whose peace but by some angel’s wing or voice
Is seldom rent,
Then I in heaven all the long year
Would keep, and never wander here.
But living where the sun
Doth all things wake, and where all mix and tire
Themselves and others, I consent and run
To every mire,
And by this world’s ill-guiding light,
Err more than I can do by night.
There is in God, some say,
A deep but dazzling darkness, as men here
Say it is late and dusky, because they
See not all clear.
O for that night! where I in Him
Might live invisible and dim!
/The Night by Henry Vaughan |
|
|
| |
[Mar. 21st, 2024|09:25 am] |
Aleksandra Bites tulkojumā iznācis vēl viens pirmkristīgais teksts "Romas Klēmenta vēstule korintiešiem." Tulkotājs izvirza hipotēzi, ka autors tas pats, kurš vēstulei ebrejiem. Par to nezinu, bet teksts skaisti iztulkots. Rindas no Ījaba vai slavenais mīlestības raksturojums 1. korintiešiem 13 uzrādās it kā pirmoreiz. Iesaku.
"dzīvība nemirstībā, spožums taisnībā, patiesība atklātībā, ticība uzticībā, atturība svētumā" |
|
|
| |
[Mar. 11th, 2024|10:00 pm] |
|
Valodu spēles. Partija Jaunā Aploksne un Vatņikāns. |
|
|
| |
[Mar. 9th, 2024|06:12 pm] |
"Šī retorika, kā zināms, atkārtoti tikusi pielietota arī cilvēciskajā jomā. No Flobēra, Bodlēra un Dostojevska, caur Kirkegoru un Nīči, līdz Batajam, Fuko un Delēzam - Eiropas doma par cilvēka manifestāciju atzinusi daudz ko no tā, kas iepriekš ticis uzskatīts par ļaunumu, nežēlību un necilvēcību. Tāpat kā gadījumā ar mākslu, šie un daudzi citi autori par cilvēcisko atzinuši ne vien to, kas parādās kā cilvēcisks, bet arī to, kas parādās kā necilvēcisks, un tieši tādēļ, ka tas parāda sevi kā necilvēcisku. Viņiem bija svarīgi nevis inkorporēt, integrēt vai asimilēt citādo savā pasaulē, bet, tieši otrādi, ieiet citādajā un kļūt par citādo savā tradīcijā. Manuprāt, nav īpaši jāpierāda, ka šie autori, tāpat kā neskaitāmi citi Eiropas tradīcijā, nav tik viegli integrējami cilvēktiesību un demokrātijas diskursā. Tomēr viņi, varbūt pat vairāk nekā citi tieši šī iemesla dēļ pieder Eiropas tradīcijai, jo manifestē iekšējo solidaritāti ar citādo, ar svešo, pat ar draudīgo un nežēlīgo, kas mājo daudz dziļāk un ved mūs vēl tālāk nekā vienkāršs tolerances jēdziens. Visi šie autori mēģinājuši pašā Eiropas kultūrā noteikt spēkus, impulsus un dziņas, kas citādi ir teritorializētas citās zemēs. Tā nu šie autori parādījuši, ka pati unikālākā eiropeisko kultūru īpašība ir permanenta sevis padarīšana par citādo, noliedzot, pazaudējot un noraidot citam citu, turklāt radikālāk nekā jebkad būtu bijusi spējīga jebkura cita mums zināma kultūra. Eiropas vēsture nav nekas cits kā kultūras lūzumu vēsture, atkārtota pašu tradīciju noraidīšana."
/ Boriss Groiss, Eiropa un tās citādie |
|
|
| |
[Mar. 7th, 2024|10:57 pm] |
Nebiju pievērsusi uzmanību Abu Meri intervijai ar Rēderu, lai gan izbrīnīja, ka twiterīgņas viņu nevis lamā, bet slavē.
Šovakar beidzot noskatījos un sapratu kāpēc, aizkustinoši.
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/320369/11-veselibas-ministrs-hosams-abu-meri
-------------------------------------------------
The theory adopted by these people, my fellow writers, was that life proceeds according to a general development and that we, the thinkers, play the primary role in that development; moreover, we, the artists and the poets, have the greatest influence on the thinkers. Our mission is to educate people. In order to avoid the obvious question-"What do I know and what can I teach?" the theory explained that it is not necessary to know anything and that the artist and the poet teach unconsciously. Since I was considered a remarkable artist and poet, it was quite natural for me to embrace this theory. As an artist and poet I wrote and taught without myself knowing what I was teaching.
/Leo Tolstoy, Confession |
|
|
| |
[Mar. 5th, 2024|09:09 pm] |
|
Intereses pēc jeb "lai būtu lietas kursā" aizgāju uz Melno samtu. Neuzbāzīga, taču pārliecinoša antialkoholisma propaganda. Silvijas portreta montāža kā praktiskais latvietis. Kopumā pozitīvi, ka dzīve tika apliecināta nevis noliegta, nebija bezcerīgu situāciju, kaut kādas pārspīlētas zūdīšanās par netaisnību, sevis attaisnošana vai apzināta spēlēšana uz jūtām. Bija šādi tādi sīkumi, kur piesieties, taču nenožēloju, ka redzēju un labprāt noskatīšos arī nākamo režisores filmu, ja tāda būs. |
|
|
| |
[Mar. 3rd, 2024|08:50 am] |
“Heresy” derives from hairesis, the “choosing” of one aspect of Christian teaching while ignoring other, balancing aspects.
/Edward Feser |
|
|
| |
[Feb. 25th, 2024|10:00 pm] |
| [ | Fonā |
| | The Roop - Discoteque | ] |
"To reject natural right is tantamount to saying that all right is positive right, and this means that what is right is determined exclusively by the legislators and the courts of the various countries. Now it is obviously meaningful, and sometimes even necessary, to speak of “unjust” laws or “unjust” decisions. In passing such judgments we imply that there is a standard of right and wrong independent of positive right and higher than positive right: a standard with reference to which we are able to judge of positive right. Many people today hold the view that the standard in question is in the best case nothing but the ideal adopted by our society or our “civilization” and embodied in its way of life or its institutions. But, according to the same view, all societies have their ideals, cannibal societies no less than civilized ones. […] If there is no standard higher than the ideal of our society, we are utterly unable to take a critical distance from that ideal. But the mere fact that we can raise the question of the worth of the ideal of our society shows that there is something in man that is not altogether in slavery to his society, and therefore that we are able, and hence obliged, to look for a standard with reference to which we can judge of the ideals of our own as well as of any other society."
/Leo Strauss, Natural Right and History |
|
|
| |
[Feb. 23rd, 2024|10:47 pm] |
"Varbūt nāve, par kādu mēs zinām, nemaz neeksistē. Tikai dokumenti nokļūst citās rokās."
/ Dons Delillo, Trokšņi |
|
|
| |
[Feb. 16th, 2024|11:32 pm] |
Pienācīgi samaksājis. Tas ir cietis? Paradoksāli, ka mēs esam tie, kas nevaram saņemt vai atpazīt labo, tāpēc, ka kāds cits nav gana cietis.
“Laipnais spēks rodas tam, kurš ir pienācīgi samaksājis par savām tiesībām apelēt pie ētiskām vērtībām, pats neizskatīdamies pēc demagoga un liekuļa. [..] Par laipnu šo spēku var nosaukt tādēļ, ka tas cilvēkā iedarbina empātijas mehānismus, ar kuru palīdzību ētiskās vērtības un morālā argumentācija sarunbiedru sasniedz ne tikai racionālā, bet arī emocionālā līmenī. Laipnais spēks apelē pie tā, ko Imanuels Kants sauca par kategorisko imperatīvu – fundamentālā līmenī iegūtu emocionālu un intelektuālu patiesības, labā un taisnīguma pieredzi. Sastopot laipnā spēka nesēju, cits cilvēks vai sabiedrība pārņem morālās vērtības, kuras apliecina to nesējs.”
Ļubko Derešs, Karastāvoklis |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2024|11:58 pm] |
|
Šodien dzēru kumelīšu tēju ar gurķa šķēlīti. Citiem vārdiem gavēņa laika izvirtības. |
|
|
| |
[Jan. 26th, 2024|10:45 pm] |
Biju ciemos pie mammas, viņa uz atvadām iedeva samizdatu (jeb pašizdokli, kā rosinājusi teikt lat. val. kom.) mašīnaprakstītas viegli nodzeltējušas lapas.
"Cilvēki, kas klejo Nācaretes apkaimē 2000 gadu atpakaļ, bija jauni, kas ir aizmirsts, un viņi tiek tradicionāli reprezentēti kā veci no sākuma, kas runā dīvainas lietas un dažkārt uzvedas neprātīgi. Bet ja ir līdzība starp to laiku un mūsējo, tad tā ir vajadzība atrast mērķi /nozīmi/. Ja kādam tā nav, tas dzīvo pastāvīgās bailēs. Viņš domā, ka bailes rada ārēji notikumi, un nav šaubu, ka tie atbrīvo bailes, bet kaut kas, ar ko mēs nevaram tikt galā, plūst no mums pašiem. Tas ir mūsu pašu vājums un šis ir mērķa /nozīmes/ trūkums. Tāpēc ir tieša sakarība starp drosmi un mērķi.
[..]
Dzīves vietā stājas rutīna, izjūtas kļūst rezignētas - aprašana ar nenozīmību. Šad un tad mēs pat dumpojamies, bet tas - tikai pieklājības pēc. Mēs radām lielu konfliktu, skandālu, bet, kā likums, ne pārāk lielu, lai tas neapdraudētu mūsu stāvokli, kaut ko pietiekami banālu, lai citi to atzītu ar simpātijām, piem. dzeram līdz nemaņai. Ir kauns no sevis paša un bieži tajā pat laikā - pilnīgs kauna trūkums."
/Svētki, Jerzy Grotowski, Theatre quarterly 1973.g.vd. III Nr.10
Jautājums: Ar JD domāti hipiju vai tomēr panku subkultūras pieraksti? |
|
|
| |
[Jan. 23rd, 2024|10:18 pm] |
| [ | Fonā |
| | The Acid - Basic Instinct | ] |
Beidzot noskatījos tvinpīku un sapratu, kas tas gnidrologam par punduri. Lavkrafta grāmatai ar cthulhu esmu pusē. Lai gan tā ir nejauša sakritība, tomēr nedaudz šķiet, ka manas darbības ir cibiņiskas darbības nevis realitāte tur ārā. |
|
|
| |
[Jan. 22nd, 2024|06:48 pm] |
| [ | Fonā |
| | Kraked Unit - L'air des cendres | ] |
Otrais slepkava: Vai nodursim viņu aizmigušu?
Pirmais slepkava: Nē, uzmodies viņš varētu teikt, ka mums trūka dūšas.
Otrais slepkava: Uzmodies! Viņš neuzmodīsies ātrāk kā pastarā tiesā.
Pirmais slepkava: Nu jā, un tad viņš teiks, ka nodūrām viņu miegā. |
|
|
| |
[Jan. 12th, 2024|10:53 pm] |
| [ | Fonā |
| | Niccolò Paganini - Caprice for Solo Violin, Op. 1 No. 24 | ] |
Nova labi uzsvēra par līdzpriecāšanos. patiešām, neapzināti ar to aizraujos, tikai nezināju, ka tas ir šitais, nu, laimīguma papildcēlonis. kuru līdzsvaro līdzbēdas, bu.
Drīz tie maksās Dievam īri. Noskan vēl aiz viņiem balss, Bet tie zūd, kur druvai gals.
Pīšanās ar lietu zinātājiem uzņem komiskus apgriezienus. Kārtējais kā tas gadījās. Neironizējiet par mani tik ļoti, lūdzu.
Kā lai līdz piektdienai kaut cik pieklājīgi paspēj sagatavoties (nekā, protams, ka nekā).
-------------------------------------------------------------------------
Brief reflection on killing the Christmas carp
You take a kitchen-mallet
and a knife
and hit
the right spot, so it doesn’t jerk, for
jerking means only complications and reduces profit.
And the watchers already narrow their eyes, already admire the
dexterity,
already reach for their purses. And paper is ready
for wrapping it up. And smoke rises from chimneys.
And Christmas peers from windows, creeps along the ground
and splashes in barrels.
Such is the law of happiness.
I am just wondering if the carp is the right creature.
A far better creature surely would be one
which—stretched out—held flat—pinned down—
would turn its blue eye
on the mallet, the knife, the purse, the paper,
the watchers and the chimneys
and Christmas,
And quickly
say something. For instance
These are my happiest days; these are my golden days.
Or
The starry sky above me and the moral law within me,
Or
And yet it moves.
Or at least
Hallelujah!
/ Miroslav Holub |
|
|
| |
[Jan. 4th, 2024|10:51 pm] |
| [ | Fonā |
| | Linkin Park - My December | ] |
Secinājums, kas labāk izskaidro dažas man nesaprotamas līdzcilvēku reakcijas: Ja objektīva labā nav, tad moralizēšana ir emocionāla manipulācija.
/ no diskusijas par Alisdēra Makintaira "Pēc tikuma"
Vakar salasījos dzeju par nāvi. Man patika Filipa Lārkina versija. Par kuru Milošs ir komentējis, ka tā labi parāda modernismu, kurš ieēdās intelektuāļos. No intelligent contemporary is spared the pressure exerted in our world by the void, the absurd, the anti-meaning, all of which are part of the intellectual atmosphere we subsist in. Cik neārstējami slims un reizē labs tas dzejas gabals. Svešāds, bet reizē pilnīgi uztverams smeldzīgs izmisums.
Varu tikai izjust kārtējo pateicību par draugu, kurš ļāvis man paraudzīties cauri (varbūt garām?) un rast prieku tur, tajā šķietami cilvēkam vairs neaizsniedzamajā vietā pirms kara un sērgas, burtiski jebkura kara un sērgas. Mēs visi izdzīvosim. Jātiek pāri tiltam. Jus in bello.
--------------------------------------------------------------------------------
Aubade
I work all day, and get half-drunk at night.
Waking at four to soundless dark, I stare.
In time the curtain-edges will grow light.
Till then I see what’s really always there:
Unresting death, a whole day nearer now,
Making all thought impossible but how
And where and when I shall myself die.
Arid interrogation: yet the dread
Of dying, and being dead,
Flashes afresh to hold and horrify.
The mind blanks at the glare. Not in remorse
—The good not done, the love not given, time
Torn off unused—nor wretchedly because
An only life can take so long to climb
Clear of its wrong beginnings, and may never;
But at the total emptiness for ever,
The sure extinction that we travel to
And shall be lost in always. Not to be here,
Not to be anywhere,
And soon; nothing more terrible, nothing more true.
This is a special way of being afraid
No trick dispels. Religion used to try,
That vast moth-eaten musical brocade
Created to pretend we never die,
And specious stuff that says No rational being
Can fear a thing it will not feel, not seeing
That this is what we fear—no sight, no sound,
No touch or taste or smell, nothing to think with,
Nothing to love or link with,
The anaesthetic from which none come round.
And so it stays just on the edge of vision,
A small unfocused blur, a standing chill
That slows each impulse down to indecision.
Most things may never happen: this one will,
And realisation of it rages out
In furnace-fear when we are caught without
People or drink. Courage is no good:
It means not scaring others. Being brave
Lets no one off the grave.
Death is no different whined at than withstood.
Slowly light strengthens, and the room takes shape.
It stands plain as a wardrobe, what we know,
Have always known, know that we can’t escape,
Yet can’t accept. One side will have to go.
Meanwhile telephones crouch, getting ready to ring
In locked-up offices, and all the uncaring
Intricate rented world begins to rouse.
The sky is white as clay, with no sun.
Work has to be done.
Postmen like doctors go from house to house.
/Philip Larkin |
|
|
| |
[Jan. 3rd, 2024|10:51 pm] |
Suddenly I saw the cold and rook-delighting heaven
That seemed as though ice burned and was but the more ice
[..]
/The Cold Heaven by William Butler Yeats |
|
|
| |
[Dec. 30th, 2023|05:49 pm] |
"Tad kaut kas iekoda trollītim Muminam astē: kodiena vieta sūrstēja kā ugunī. Viņš uzlēca kājās un acumirklī aptvēra, kas noticis. Iedzeltenās mīzenes! Mazas, atriebības kāras iedzeltenās mīzenes; tās zālē čumēja un mudžēja, tās skrēja šurp no visām malām – nu jau vēl viena iekoda viņam ķepā. Trollītis Mumins lēnām atkāpās; acīs, kā no iebirušiem gružiem, grauza vilšanās, viņš bija drausmīgi aizvainots. Saprotams, ka skudras bija dzīvojušas te pirms viņa. Bet tāds, kas dzīvo zemē, jau neredz neko no tā, kas atrodas augšā; tādai mīzenei nav nekādas nojausmas ne par putniem, ne mākoņiem, nedz ko citu, kas ir skaists un svarīgs, sacīsim, trollītis Mumins.
Taisnības ir dažādas. Saskaņā ar vienu taisnību, kas varbūt ir daudz sarežģītāka, bet pilnīgi pareiza, klajums pieder viņam, nevis iedzeltenajām skudrām.
Kaut tikai varētu panākt, lai viņas to saprot! Viņas taču gluži labi var dzīvot kaut kur citur. Mazlietiņ nost, tikai dažus metrus nostāk. Vai ir iespējams to kaut kā viņām paskaidrot? Varbūt ļaunākajā gadījumā varētu novilkt robežlīniju un apgabalu sadalīt?
[..]
Piegājis klāt, trollītis ierunājās: – Māmiņ! Ja tu esi nolūkojis kādu šausmīgi patīkamu un skaistu vietu, ko esi atradis un padarījis par savu, un tad tu atklāj, ka tur dzīvo vesels lērums citu būtņu, kas negrib vākties prom, – vai tām ir tiesības palikt, kaut arī tās pat neapjēdz, ka vieta ir skaista?
– Ir jau gan, – māmiņa atteica un apsēdās aļģēs.
– Bet ja tās tikpat labi justos kādā – kādā atkritumu kaudzē! – viņas dēls izsaucās.
– Tad jau ar tām var apspriesties, – māmiņa domāja.
– Un varbūt palīdzēt pārvākties. Ir ļoti grūti pārvākties, ja ilgi esi dzīvojis vienā un tajā pašā vietā." |
|
|
| |
[Dec. 25th, 2023|11:53 am] |
|
This graphic print has almost everything you need - born Jesus, Mary, star and moon, angels, a notebook, three wisdoms and... two cows.
|
|
|
| |
[Dec. 22nd, 2023|10:16 pm] |
|
Uzcepu piparkūkas peļu un jenotu formās. A. gan saka, ka tas esot āpsis nevis jenots, multeņu āpsis, ja precīzāk. |
|
|
