|
Oct. 19th, 2024|11:31 am |
Izlasīju Šteinberga rakstu satoros par nebinaritāti. Pēc tā, šķiet, pasaule sadalās divās daļās - tajā kura pieņem binaritāti un tajā, kura nepieņem.
Otrs, kas pēc teksta izlasīšanas lika aizdomāties, ka nebinaritāte esot neērta un nedroša un liek zaudēt māju sajūtu. Līdz šim man bija licies, ka cilvēkiem, kuri to izvēlējušies, tā tieši liekas ērta un droša. Ka viņiem liekas šausmīga un ieslogoša gan atrašanās kastītēs, gan noteikumi, gan viennozīmīga interpretācija un tieši tāpēc viņi izvēlas pretējo (vismaz šo esmu dzirdējusi gana bieži). Respektīvi viņiem viss ir tāpat kā man, viņi tiecas pēc labā un skaistā tikai otrādi, kā spogulī.
Pēc Š. rakstītā iznāk, ka nebinaritāte tomēr ir nepatīkama, bet vērtīga. Vērtīga ar ko? It kā ar radošumu. Radošumu, kas balstās neparastos salīdzinājumos vai drīzāk pielīdzinājumos.
Man radošums nesaistās ar nebinaritāti. Aprakstīt esošo var būt tikpat radošs process kā aprakstīt neesošo. Arī salīdzinājums nav vienkārši nebinārs. Tas ir drīzāk atspulgs, kāda daļēja sakritība, lietu pārklāšanās esenciālā vai formas līmenī. Kad divas lietas piepeši kļūst par pāri, kurš liek pasmaidīt vai noskumt, vai citādi aizskar dvēseli.
--------------------
"nebinaritāte ir nedroša, neērta un prasa piepūli. Mācīties nebalstīties vienkāršos pretstatos man ir svarīgi un interesanti, bet man tas patiesībā izdodas ļoti reti, kaut es spēcīgi jaušu šīs mācīšanās vērtību. Ir bailīgi, pat baiļpilni mēģināt domāt "viņpus", jo pirmais iespaids neizbēgami ir saistīts ar nenoteiktību, stabilā pamata zudumu. Ar nezināmo un nezināšanu. Ar minējumu un taustīšanos. Ar atbildību un aukstu brīvību. Ar siltu māju sajūtas zaudēšanu."
I. Šteinbergs / Nebinaritātes plašums, kā es to redzu, un literatūra |
|