|
Mar. 9th, 2024|06:12 pm |
"Šī retorika, kā zināms, atkārtoti tikusi pielietota arī cilvēciskajā jomā. No Flobēra, Bodlēra un Dostojevska, caur Kirkegoru un Nīči, līdz Batajam, Fuko un Delēzam - Eiropas doma par cilvēka manifestāciju atzinusi daudz ko no tā, kas iepriekš ticis uzskatīts par ļaunumu, nežēlību un necilvēcību. Tāpat kā gadījumā ar mākslu, šie un daudzi citi autori par cilvēcisko atzinuši ne vien to, kas parādās kā cilvēcisks, bet arī to, kas parādās kā necilvēcisks, un tieši tādēļ, ka tas parāda sevi kā necilvēcisku. Viņiem bija svarīgi nevis inkorporēt, integrēt vai asimilēt citādo savā pasaulē, bet, tieši otrādi, ieiet citādajā un kļūt par citādo savā tradīcijā. Manuprāt, nav īpaši jāpierāda, ka šie autori, tāpat kā neskaitāmi citi Eiropas tradīcijā, nav tik viegli integrējami cilvēktiesību un demokrātijas diskursā. Tomēr viņi, varbūt pat vairāk nekā citi tieši šī iemesla dēļ pieder Eiropas tradīcijai, jo manifestē iekšējo solidaritāti ar citādo, ar svešo, pat ar draudīgo un nežēlīgo, kas mājo daudz dziļāk un ved mūs vēl tālāk nekā vienkāršs tolerances jēdziens. Visi šie autori mēģinājuši pašā Eiropas kultūrā noteikt spēkus, impulsus un dziņas, kas citādi ir teritorializētas citās zemēs. Tā nu šie autori parādījuši, ka pati unikālākā eiropeisko kultūru īpašība ir permanenta sevis padarīšana par citādo, noliedzot, pazaudējot un noraidot citam citu, turklāt radikālāk nekā jebkad būtu bijusi spējīga jebkura cita mums zināma kultūra. Eiropas vēsture nav nekas cits kā kultūras lūzumu vēsture, atkārtota pašu tradīciju noraidīšana."
/ Boriss Groiss, Eiropa un tās citādie |
|