|
Jan. 26th, 2024|10:45 pm |
Biju ciemos pie mammas, viņa uz atvadām iedeva samizdatu (jeb pašizdokli, kā rosinājusi teikt lat. val. kom.) mašīnaprakstītas viegli nodzeltējušas lapas.
"Cilvēki, kas klejo Nācaretes apkaimē 2000 gadu atpakaļ, bija jauni, kas ir aizmirsts, un viņi tiek tradicionāli reprezentēti kā veci no sākuma, kas runā dīvainas lietas un dažkārt uzvedas neprātīgi. Bet ja ir līdzība starp to laiku un mūsējo, tad tā ir vajadzība atrast mērķi /nozīmi/. Ja kādam tā nav, tas dzīvo pastāvīgās bailēs. Viņš domā, ka bailes rada ārēji notikumi, un nav šaubu, ka tie atbrīvo bailes, bet kaut kas, ar ko mēs nevaram tikt galā, plūst no mums pašiem. Tas ir mūsu pašu vājums un šis ir mērķa /nozīmes/ trūkums. Tāpēc ir tieša sakarība starp drosmi un mērķi.
[..]
Dzīves vietā stājas rutīna, izjūtas kļūst rezignētas - aprašana ar nenozīmību. Šad un tad mēs pat dumpojamies, bet tas - tikai pieklājības pēc. Mēs radām lielu konfliktu, skandālu, bet, kā likums, ne pārāk lielu, lai tas neapdraudētu mūsu stāvokli, kaut ko pietiekami banālu, lai citi to atzītu ar simpātijām, piem. dzeram līdz nemaņai. Ir kauns no sevis paša un bieži tajā pat laikā - pilnīgs kauna trūkums."
/Svētki, Jerzy Grotowski, Theatre quarterly 1973.g.vd. III Nr.10
Jautājums: Ar JD domāti hipiju vai tomēr panku subkultūras pieraksti? |
|