|
Dec. 30th, 2023|05:49 pm |
"Tad kaut kas iekoda trollītim Muminam astē: kodiena vieta sūrstēja kā ugunī. Viņš uzlēca kājās un acumirklī aptvēra, kas noticis. Iedzeltenās mīzenes! Mazas, atriebības kāras iedzeltenās mīzenes; tās zālē čumēja un mudžēja, tās skrēja šurp no visām malām – nu jau vēl viena iekoda viņam ķepā. Trollītis Mumins lēnām atkāpās; acīs, kā no iebirušiem gružiem, grauza vilšanās, viņš bija drausmīgi aizvainots. Saprotams, ka skudras bija dzīvojušas te pirms viņa. Bet tāds, kas dzīvo zemē, jau neredz neko no tā, kas atrodas augšā; tādai mīzenei nav nekādas nojausmas ne par putniem, ne mākoņiem, nedz ko citu, kas ir skaists un svarīgs, sacīsim, trollītis Mumins.
Taisnības ir dažādas. Saskaņā ar vienu taisnību, kas varbūt ir daudz sarežģītāka, bet pilnīgi pareiza, klajums pieder viņam, nevis iedzeltenajām skudrām.
Kaut tikai varētu panākt, lai viņas to saprot! Viņas taču gluži labi var dzīvot kaut kur citur. Mazlietiņ nost, tikai dažus metrus nostāk. Vai ir iespējams to kaut kā viņām paskaidrot? Varbūt ļaunākajā gadījumā varētu novilkt robežlīniju un apgabalu sadalīt?
[..]
Piegājis klāt, trollītis ierunājās: – Māmiņ! Ja tu esi nolūkojis kādu šausmīgi patīkamu un skaistu vietu, ko esi atradis un padarījis par savu, un tad tu atklāj, ka tur dzīvo vesels lērums citu būtņu, kas negrib vākties prom, – vai tām ir tiesības palikt, kaut arī tās pat neapjēdz, ka vieta ir skaista?
– Ir jau gan, – māmiņa atteica un apsēdās aļģēs.
– Bet ja tās tikpat labi justos kādā – kādā atkritumu kaudzē! – viņas dēls izsaucās.
– Tad jau ar tām var apspriesties, – māmiņa domāja.
– Un varbūt palīdzēt pārvākties. Ir ļoti grūti pārvākties, ja ilgi esi dzīvojis vienā un tajā pašā vietā." |
|