|
Feb. 2nd, 2016|10:44 am |
Vakar parunājos ar tantiņu, kura ik pa laikam netiek augšā pa trepēm, jo mūsu koridora gaisma ieslēdzas un izslēdzas uz sensoru, bet viņa kustas tik lēni, ka gaisma neslēdzas un viņa tumsā apjūk un nesaprot kur iet un ir spiesta gaidīt līdz kāds nāk garām. Un pēc tam es domāju, ka ir tādi kaut kādi peldoši pašsaprotamības līmeņi, kuri te ir, te vairs nav. Un ne jau pats fakts, ka kaut kā nav ir biedējošs, bet tieši tā atņemtā pašsaprotamības sajūta, kura liek justies pazudušam. Kamēr, ja mēs visi kopš laika gala būtu bijuši spiesti ik pa laikam gaidīt gaismu ieslēdzošu garāmgājēju, nekas nešķistu tik traģiski. Un kāds izgudrotu krutāku sensoru. Un cilvēki runātu par progresu.
Nez kā cilvēki ir nonākuši līdz vienlīdzības idejām, līdz domām, ka katram vajag kādu, kas viņu mīl un par viņu rūpējas, padarījuši to par normu domāšanā. Kaut kas šajā pašsaprotamībā ir absurds, bet tai pašā laikā liekas arī pilnīgi psihopātiski iedomāties, ka labāk ir bez nekā ar, jo tad neviens tās nemēģinātu realizēt. |
|