|
Apr. 26th, 2022|10:59 pm |
man patīk dabas aprakstu un smalku emociju savijums. dzejnieku kāpinātais jūtīgums un viegli ievainotais kāpēc. tikpat ļoti, bet pilnīgi citādi kā vēsais, dzidrais un no cilvēka mirstīgās mīlestības atsvešinātais redzējums, kas sastopams bijīgo pārlaicīgā kalnā kāpēju tekstos. Viņi runā tā kā runātu cilvēki, kuri jau ir nomiruši un tomēr atnākuši atpakaļ.
Nemaz nav pārsteidzoši, ka šāda augstākās pakāpes atpakaļnākšana ir pieminēta gan pie bodisatvas, gan pie mesijas, gan, protams, neskaitāmos laicīgos tekstos. (Bill Withers - Ain't No Sunshine)
-----------------
"Man sievietes nepatīk, - viņš sacīja. - Pavācies nostāk!
Es pavirzījos nostāk.
- Kad tu biji maziņa, tu biji mīļa meitenīte, - viņš teica. - Tas laiks ir pagājis.
Viņš parakstījās uz plates vāciņa un pasniedza to Moricam.
- Es zinu, ko tu domā, - viņš teica. - Tu domā - nupat tas vecais idiots ir ierakstījis vēl vienu plati.
Tā bija Gurrelieder. Šī plate man ir joprojām. Tas joprojām ir neaizmirstams ieraksts. Esmu šad un tad domājusi par to, ka ķermenis, pati mūsu fiziskā eksistence, nosprauž robežu tam, cik sāpju prāts spēj panest. Un ka Viktors Halkenvads šajā platē iet līdz šai robežai. Tā ka pārējie pēc tam var klausīties un nonākt tur, pašiem turpu nedodoties.
Pat tāda Eiropas kultūras vēstures nezinātāja kā es spēj sadzirdēt, ka šajā mūzikā, šajā platē aiziet bojā kāda pasaule. Jautājums tikai, vai kaut kas nāk tās vietā. Viktors tā nedomāja." /Hēgs |
|