| |
[Feb. 24th, 2025|10:26 pm] |
Jūtos specifiski intelektuāli un emocionāli izbeigusies. Šķiet, ka visu, ko varēju, jau esmu izdarījusi un nesaprotu, ko lai vēl šeit daru. It kā kāds būtu par mani vienkārši aizmirsis vai kaut ko sajaucis un atstājis uzgaidāmā telpā.
Labi, ka zinu, šis pāries.
-------------------
Kā smiltīm cauri sūkdamies tik skaidrs ir palicis šis vēsais slāpju dzesētājs, tā arī ļaudis aizmirst linu šķiedru tecēšanu, pirms tās iemirdzas kā balts audekls vasaras saulē.
Vējš atrāvis līdz galam vaļā šķūņa durvis un nomēzis debesis skaidrum skaidras. Bet tagad, īsi pēc saullēkta, plūsmoja vairs tikai viegla dvesma, kurā bija sajaukusies briestošas labības smarža un meža elpa. Ar grozu gāju pēc malkas, vēsma strāvoja man sejā. Šķūņa durvis nevajadzēja virināt. |
|
|