| |
[Aug. 6th, 2024|09:35 am] |
Svaru laiks
Kaut kā tā sagadās, ka tu vasaras sākumā paliec bez darba,
laikam biji pasācis par daudz palaist muti un lekties.
Jā, vasara tikko sākusies, citi plāno atvaļinājumus,
bet tu klīsti pa ielām, Dieva nepieņemts,
kā zobrats, no mehānisma izkritis, tu ripo, līdz izsīkst inerce.
Tu saproti, ka jāzvana, jābīda lietas, jāuztur kontakti,
bet nez kādēļ nedari to
un skaļā balsī saki sev: es esmu apstājies.
Un tad tu izlem atstāt pilsētu. Pārdot dzīvokli ar visiem putekļiem,
lai iet ellē ratā.
Taviem vecākiem bija māja attālā pagastā pie jūras.
Tu sen neesi tur bijis. Vasarnieku roņveidīgās miesas,
pludmalē izplātas, tev riebj.
Un vienmēr ir bijis tik sasodīti maz laika.
Bet nu ir rudens, mikls, rēns septembra laiks.
Liedags noskalots tīrs. Pagalmu apsēdušas sēnes.
Triumfē trūdu un senas bērnības smarža.
Tev ir pārdotā dzīvokļa nauda. Tu salabo krāsnis, jumtu.
Iztīri aku. Iemācies pļaut ar izkapti. Vakaros ej skatīties jūrā.
Mākoņu formas ir fantastiskas. Kaiju lidojumu līknes
tikai šķietami ir nejaušas.
Draugi sen nav zvanījuši. Un tu atļaujies mazu neprātību -
iemet telefonu jūrā.
Kaimiņš nāk draudzēties un pasauc tevi uz kartupeļu talku.
Tu rocies pa zemi, nagi atlūst, gar apkakli sūcas neierasts mitrums.
Beigās jūs visi piedzeraties, kaimiņš kliedz uz sievu,
suns kauc, aiz sienas ieraudas bērns. Tu ej,
un nakts gaiss iesit pa galvu apdullinoši svaigs,
bet tavs guvums ir maiss kartupeļu.
Tu nemitīgi uzduries pagātnes pēdām
tīrot skapjus, atrodi vecus kalendārus un žurnālus "Liesma",
1984.-1988. gada gājumus. Un atceries to sajūtu, toreiz,
tajās vasarās. 1986. gada bērns pamostas tevī un izbrīnā lūkojas apkārt.
Ak, kungs, vai tiešām esmu dzīvojis šo dzīvi?
Svaru laiks, saltuma un līdzsvara laiks.
/Rūta Mežavilka no krājuma "Ikdienas dzīves", 2005 |
|
|