| |
[May. 25th, 2024|06:15 pm] |
Izmazgāju aizkarus, uztaisīju labas pusdienas, nevis kaut ko ātri, pagulēju diendusu. Dzīve atkal ir laba pret mani.
----------------------------------------------------
Fridrihs Dirrenmats, satīrisko komēdiju autors, darbā "Teātra problēmas" min šādus traģēdijas pagrimuma cēloņus 20. gs.
No vienas puses, ir mazinājusies dzīvības vērtība, jo cilvēces dzīvība ir iznīcināta tik masveidīgi kā vēl nekad cilvēces vēsturē, no otras puses, 20. gs. ir zudušas tās augstākās idejas, kuras vispār varēt salīdzināt ar dzīvības vērtību. Šādu augstāko ideju, ko atdod kā mantojumu nākamajam gadsimtam it kā vairs nav. Šīs augstākās dimensijas vairs nav pašai sabiedrībai. Ja nav sabiedrībai, tad, protams, to ir grūti parādīt arī mākslā. Ir Rozenkrancu un Gildernšternu periods un Hamletu vairs nav. Ētiskais relatīvisms, pielāgošanās jebkurai situācijai ir radījusi tādus apstākļus, ka šīs augstākās ētiskās koordinātes vairs nenosaka sabiedrības dzīvi. [...]
Tas, cienījamie, ļoti daudz ko atgādina arī 21. gs. politiskajā situācijā. Kompromisu valstībā ir ļoti grūti radīt mākslā traģisko dimensiju. Mēs izlīdzamies tā, ka iestudējam senās, lielās traģēdijas, ņemam tālas senatnes cildenību un uz to skatāmies zināmā mērā kā uz tādu brīnumu, kā sapni, kas nekad nepiepildīsies.
/ Gunārs Bībers, Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju... |
|
|