| |
[Jul. 19th, 2023|12:22 pm] |
"Nobraukuši pie rīsa lauka, apturēja. Tēvs parādīja Pudoram lauku un paskaidroja, kur rīss un kur nezāles.
— Tu redzi, dēliņ, cik maigs ir rīsa stiebriņš, un lapas tam kā zīds. Bet, rau, nezāles. Tām gan stiebri, gan lapas vienlīdz raupjas. Ielāgo, nezāļu lapām balta svītra visā garumā. Nu tā, dēliņ, pastrādā. Jāprot atšķirt rīsu no nezālēm. Nezāles nejauj rīsam augt. Tās jāizravē.
Tēvs ar Gimdoru aizbrauca uz mežu, bet Pudors palika ravēt rīsu.
Pudors uzrotīja bikses un iebrida ūdenī, kas klāja lauku.
Ūdens viņam šķita pārlieku auksts. Viņš izbrida atpakaļ uz aizdambējuma un saka:
— Sākšu ap pusdienlaiku, kad ūdens būs daudzmaz apsilis, bet pagaidām pagulēšos.
Tā viņš gulēja visu rīta cēlienu. Kad pienāca dienas vidus un būtu laiks strādāt, viņš nodomāja:
«Nevar taču strādāt pašā karstumā! Sākšu pievakarē. Diena gara, gan pagūšu visu izdarīt!»
Un likās atkal uz auss.
Pudors nogulēja ēnā līdz vakaram. Saule jau bija tuvu rietam. Tad Pudors piecēlās un iebrida ūdenī. Izrāva nezāli, bet tā cieta, stiprām saknēm zemē ieķērusies, ne tā kā rīss — tas turas vāji.
«Nē, tā nav nekāda ravēšana!» Pudors savā prātā noteica. «Jāatstāj nezāles un jāravē ārā rīss!"
/pasaka |
|
|