| |
[Feb. 13th, 2023|08:01 pm] |
| [ | Fonā |
| | Ben Caplan - 40 Days & 40 Nights | ] |
Ceļš kalnā. Grūti man būt tādam nepacietīgam un ne pārāk prātīgam. Kaut kas še tomēr jāliek, citādi šajā strēķī pārvērtīšos par mežoni, kas uz visu rādīs ar pirkstu un dvesīs neartikulētas skaņas. Īsts ne vairs literārs aborigēns.
Februāra sākumā biju ceļojumā kopā ar ripp uz viņas nolūkotu koncertu Roterdamā. Pie reizes apciemojām arī bagdarama, kura tieši tajās dienas bija pārcēlusies uz šo pilsētu uzsākt jaunu dzīves posmu. Pēc tam pāris dienas uzkavējos Amsterdamā un apmeklēju Rijksmuseum, par to arī attiecīgi veiktas dažas piezīmes.
Viņi bija aizvākuši visu Vermēru. Cēla mērķa vārdā - lai piepildītu viņam veltītu lielo izstādi nākamajā nedēļā. Man tas nekādi nepalīdzēja, jo man nebija liekas nedēļas. Taču muzejā bija citi skaisti objekti. Piemēram, vēlās gotikas koka skulptūras uz kurām lūkoties un novērtēt kokgriezēju prasmi. Sv. Ursulai bija atrisuši mati kā virvju gali un ja jūs vēl būtu redzējuši to, kas vērpjas otrā pusē. (https://www.rijksmuseum.nl/en/collection/BK-1975-70)
Par noņemto krāsu - daudzas krāsotās koka skulptūras krita par upuri 19.gs. antipātijām pret krāsainību un tika notīrītas. Mūsu Jūliuss Dērings jau ar tiepās ar balto krāsu virsū baznīcu interjeriem.
Patika, ka atsevišķa ekspozīcija bija veltīta Deshima salai. Japānas noslēgtība un tas, ka ilgu laiku viņi ir komunicējuši tikai ar holandiešiem, nepalika bez sekām. https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/1/1c/Het_eiland_Deshima-Rijksmuseum_NG-NM-9346.jpeg
Osmaņu impērija un Jean Baptiste Vanmour fiksācijas no sultāna Ahmeda III apciemošanas 1727. gadā.
https://www.rijksmuseum.nl/en/rijksstudio/2952880--oliwia-tado/collections/intro-history-greece?ii=0&p=0
Muzejā ļoti daudzās vietās pie nosaukumiem saliktas atsauces uz verdzību. Bērni, neaizmirstiet faktorus, kāpēc tie turīgie holandieši tik turīgi. Valdnieks Viljams II jau pārdesmit gadus saņēmis petīcijas no iedzīvotājiem, ka verdzību vajagot pārtraukt, taču tās neņēma vērā utt. Domāju, vai man šie īpaši izceltie papildus uzraksti traucē. Varbūt sākumā, bet tā kā teksti pārsvarā bija interesanti, nospriedu, ka lai. Tad jau drīzāk objektīvai uztverei traucēja tas, ka māksliniecēm sievietēm veltītas atsevišķas telpas.
Lasot Akvīnas Tomu radusies jauna, paralēla skatīšanās pieredze, visādas tur patiesības, laika, gudrības un labdarības personifikācijas gleznās vairs nešķiet vienkārši vēstījumi par konkrētiem senajiem mītiem un dievībām, kurām tikai jānosauc vārdi, lai justos kompetenti.
Sed contra est quod dicit Ἀναξαγόρας: "Sākumā viss bija kopā, tad atnāca prāts (νοῦς) un ieviesa kārtību."
Respondeo dicendum quod arī vizuālā māksla mēģina runāt par substancēm, idejām utt.
Ar ripp klaiņojot atradām veikaliņu kurā daudz labu grāmatu. Nopirku Šeimusa Hīnija Oksfordā nolasītās lekcijas par dzeju. Latviski viņš nav tulkots gandrīz nemaz. Kur ir kaut kāda lūgumu kastīte, kurā var ielikt šos netulkotos... Nobela prēmija taču varētu būt arguments. Jau pirmajā nodaļā pamanot atsauces uz lacrimae rerum un "The Rhubarbarians", sapratu, ka man vajag.
https://jaunagaita.net/jg196/JG196_Dzeja.htm#Šeimuss_Hīnijs
https://books.google.lv/books?id=URcBUdvlKAUC&pg=PT93&lpg=PT93&dq=Those+glottals#v=onepage&q&f=false
Bet vispār ceļojumā bija tik daudz negadījumu, ka beigās domāju, laikam iesprūdīšu Amsterdamā un būšu spiesta strādāt sarkano lukturu rajonā, lai tiktu uz mājām, heh. Nobeidzies telefons, nobloķēta bankas karte, ēkas ārdurvis katru vakaru no jauna izrādās slēgtas par spīti visiem solījumiem... šitik jautri man sen nebija gājis.
-----------------------------------------
VERMĒRS
I
Dievs mīl sievietes pie loga
ar vēstuli vai telefona ekrānu
ar piena krūzi vai vīna glāzi
šuvējas un mašīnrakstītājas
lietvedes un biroja darbinieces
viņas var flirtēt vai atvairīt kavalierus
smieties vai iemigt
pašas kā bērni vai gaidīt bērnu
galvenais lai istabā pa kreisi ir logs kas nesatumst
aiz kura nelīst nesnieg un nemirst
kas ikdienu krusto ar svētdienu
II
tīra un noslēpumaina svētdienas gaisma kad klusēt
un skatīties kanāla atspīdumos vērot viļņu kustību tā it kā skatītos sevī
kāpēc nomira četri bērni pēc dzemdībām
mēs to nezinām viņus glabāja zārkos vai sedziņās
gleznā viņa gaida bērnu muzejā pietiek laika
viņa ilgi lasa vēstuli
viņa raud un smejas
viņš neatklāj savu seju
mēs to nezinām
kāpēc rakstnieks nomira
pētot viņa gleznoto Delftas ainavu
/Ruta Štelmahere |
|
|
