| |
[Nov. 13th, 2022|12:51 pm] |
Šodien mācītājs runāja par Ījabu un labi pateica, ka par lūgšanu, kura noliedz to, kas iekšā, arī rūgtumu, vilšanos un dusmas uz Dievu, ja tādas ir sakrājušās, bet izsaka tikai pateicību, eņģeļi krīt gar zemi un smejas.
Un es dzīvi ieraudzīju tos eņģeļus kā tēlo baroka gleznās mazus puisēnus blondiem, cirtainiem matiem un mīlīgiem spārneļiem, kas smejas, smejas un smejas tik priecīgi, ka man arī palika līksmi. Un "mazi sīki zvaniņi plūst tavās pilnās riekšās. "
---------------------------------
(..)
Pār kokiem rūsa uzplaiksnī un dziest.
Kāds klusi jautā: "Zeme, tu jau guli?
Dod ūdeni no akas padzerties!"
Kāds ilgi nevar norimt. Ilgi taujā.
Bet zeme guļ, un dziļš ir viņas miegs
Ar brūno seju kviešu siltās saujās...
Ak, cilvēk, cilvēk, kāpēc viņai liegt,
Tik mīļai, nogurušai, rieta rāmo dusu,
Kad migla kūp un apkārt miers ir tāds,
Ka gribas prasīt: "Ko tu trokšņo, klusum,
Kam rasu šķindini un biškrēsliņos šņāc?"
Tev, cilvēk, kādi dienasvidus buli
Vēl tvano asinīs, liek smagu slāpi ciest
Un čukstēt tumsā: "Zeme, tu jau guli?
Dod ūdeni no akas padzerties!"
/Mikola Vinhranovskis, Belševicas atdzeja |
|
|