| |
[Sep. 30th, 2022|10:55 pm] |
Šī dzeja ir daudz garāka un skaista savā mīlas trakumā, bet šovakar es palieku pie sākuma. Kurā vēl nenojausts, ka draugs nemaz nav draugs.
"Draugs Fransuā! Nakts šoreiz brīnumsilta,
Un pusnakts stunda augstu tornī dim.
Aiz pilsētas uz upes pirmā tilta
Es tevi gaidīšu līdz naktī trim.
Nāc, paņem līdz sev zobenu un kausu:
Es gribu, draugs, ar tevi parunāt. --
Vējš. Tad es dzirdu, kāds man saka: -- Klausu.
Es būšu klāt.
Sit dobji trīs. Trīs tumši brūnas dūjas
Man pāri galvai zilā dzelmē spurdz.
Pie tilta margas, atspiedies uz nūjas,
Es stāvu. Ūdens upē klusi urdz.
Un tikko prom ir dūju rēnā gaisma,
Man pašā priekšā iznirst veikls stāvs.
Virs viņa vējš kā vidū pārcirsts aizsmok.
Pie jostas kauss. Mirdz tumsā zobens blāvs."
/Fransuā Vijons, Stāsts par mīlu un draudzību https://satori.lv/article/fransua-vijons
nevarēju atrast oriģinālu franciski, laikam pārāk atšķirīgs |
|
|