| |
[Sep. 5th, 2022|12:07 am] |
Es negribēju atrast šonakt dzeju, bet savam liktenim neizbēgsi. Tagad man saprotamu iemeslu dēļ ir smeldzīgāk kā pirms atraduma. Es mierinu sevi, saku, tas tāpēc aborigēn, ka ir septembris un ir sākušies dzejas lasījumi, tu esi pa dienu kalendārā domīgi atzīmējusi visu to uz ko iesi nākamnedēļ, un tieši tāpēc tagad tev būs atskaites punkts naktī no svētdienas uz pirmdienu kā Ņūtona skaidrie, universālie likumi pirms Einšteins mums to visu izjauca.
Es nezinu jaunos latviešu dzejniekus, programma pilna ar man nezināmiem vārdiem, tie droši vien tā arī lielais vairums paliks nezināmi, bet dažreiz, patiesi, dažreiz ir izņēmumi un tāpēc ir vērts turpināt iet, pat ja sen vairs īsti netici, ka kaut kas mainīsies. Ielikšu tikai vienu, ne latviešu, jo pārējie naksnīgie viesi mani kādu brīdi vēl vajās, nu, gandrīz kā putni, lai gan es nevienu - ne dzejnieku, ne diktatoru - neesmu nositusi.
----------------------------------------------
Dmitrijs Prigovs (1940–2007) ir viens no spilgtākajiem krievu dzejniekiem – Maskavas konceptuālisma skolas pārstāvjiem, disidents, kas padomju laikā publicējies vien ārzemju izdevumos. Par atklāti ironisku un dzēlīgu politisko dzeju ticis represēts, pēc publiskas uzstāšanās 1986. gadā piespiedu kārtā ievietots psihiatriskajā klīnikā, no kurienes izlaists tikai pēc ietekmīgu padomju un ārvalstu literātu iejaukšanās:
"Kāds savāds putns sitas manā logā, varbūt, ārprātīgs, bet, varbūt, akls, vai, varbūt, vienkārši dumjš - es beidzot sapratu
Atkal savāds putns sitas pret stiklu, un sitas un sitas - ārprātīgs, bet, varbūt akls, bet, varbūt, viņš grib spēlēties - es beidzot sapratu
Savāds putns kopš paša rīta sitas pret stiklu, vai ārprātīgs tas, vai patiesi, varbūt - akls, bet, varbūt, tas vēlas ko pateikt? - es beidzot sapratu, izskrēju ārā, bet tas jau guļ zemē, nosities
Savāds putns sitas man logā
Aizlido prom un atgriežas atkal
Jau pie cita loga
Varbūt, ārprātīgs vai akls
Vai aizskatījies mākonī, bet
Redzams, kaut ko tādu zina
Sitas un sitas, knapi jau dzīvs
Bet, varbūt, viņš dzīvoja šai mājā
Pirms manis
Kā meitene klusa un mīlīga, bet tad piepeši ņēma un nomira
Savāds putns sitas man logā
Varbūt, ārprātīgs vai akls
Čukst tikko dzirdams: Atceries mani?
Pienāku tuvāk un nepazīstu -
Ieskaties taču, nu, ieskaties dziļāk
Es taču tas putniņš, kuru tu
Bērnībā savā
Nositi reiz
Savāds putns sitas man logā
Varbūt, akls vai sajucis prātā
Izeju ārā, lai paņemtu rokā
Bet nosities tas, un sarkanas šļācas
Asinis logā un mājā, un pagrabā
Ak Dievs, es atkal esmu nokavējis
Ak Dievs
Logā man sitas savāds putns - varbūt, akls vai, varbūt, sajucis prātā, vai kļūdas dēļ, vai aizskatījies uz kaut ko, teiksim, uz mākoni, un ietriecies nejauši, bet, iespējams, grib paspēlēties vai ko pateikt, nodot ziņu, kādu slepenu ziņu, vai sūdzību, skumjas, pēcnāves aizvainojumu, brīdinājumu un sodu, patiesību ne no šīs pasaules pavēstīt vēlas vai sasist logu un ielauzties mājā kā nāves sūtnis! - buramiem vārdiem un lūgšanām bruņojies, izeju ārā, lai paskatītos, paskatos un saprotu, ka pie loga no saules puses visādi kukaiņi rāpo un lokās, bet viņš ar priecīgu tuk-tuk pret stiklu uzlasa kukaiņus bērneļiem saviem, acīmredzot! Lai tev veicas, debesu putniņ! Laimi tev un taviem bērniem, laimi tev no manis, līksmā un nabagā dzejnieka!
Savāds putns sitas man logā - jucis vai? akls vai? - Nē, esmu Hitlers! Tikai - jaunībā! - Bet es tevi arī vēlīno pazīstu ! - atbildu, neatskatoties
Un cits savāds putns sitas logā - jucis vai akls? - Staļins, Staļins es! Atskaties! - kas man uz tevi ko atskatīties? Gana jau esam atskatījušies! - un neatskatījos
Un cits savāds, savāds - varbūt, akls, bet, varbūt, ārprātīgs putns sitas man logā - Atskaties! Atskaties! Tu mani nezini! - Un zināt negribu! - atbildēju un neatskatījos" |
|
|