| |
[Aug. 20th, 2022|04:25 pm] |
No kāda sena ieraksta kādā blogā:
"Strādājot ar visdažādākajiem cilvēkiem, esmu novērojis, ka ir ārkārtīgi maz tādu, kas patiesi vēlas, lai darbs būtu labi paveikts, taču ir diezgan daudz tādu, kas vēlas būt laba darba veicēji. Te varētu arī nesaskatīt pretrunu, taču praksē uzsvars uz ‘es paveicu…’ ir nesalīdzināmi lielāks kā uz ‘…labu darbu’. Principā tas būtu ok, ja darbs patiešām būtu labs. Tā vietā pārāk bieži cilvēki izvēlas aprobežoties ar ‘es paveicu’ un veikums visbiežāk tiek balstīts iedomātā kompetencē. Ir ļoti maz cilvēku, kas vēlas uzrakstīt dzejoli, tādēļ, lai būtu uzrakstīts labs dzejolis, kas lasītājam varētu radīt spilgtu pārdzīvojumu, bet gan tādēļ, ka vēlas būt laba dzejoļa autori. Tulkotājs, iztulkojis grāmatu, šķiet, gluži vai nevēlas, lai tulkojums būtu ‘cik iespējams labs’, bet drīzāk strīdas pretī redaktoram, lai uzsvērtu savu autorību saistībā ar tulkoto tekstu. Ja ir uzrakstīts raksts, tad bieži svarīgi ir nevis tas, ka ir ar tā palīdzību ir atrisināta kāda problēma, bet gan fakts, ka kāds ir uzrakstījis rakstu. Rezultāts tam ir tāds, ka es vārdā tiek sarakstīti pārāk daudzi slikti dzejoļi, nodrukāti slikti tulkojumi, publicēti vāji raksti. Godkārīga tieksme nepārtraukti demonstrēt savu autorību diemžēl pārāk bieži noved pie vajadzības akcentēt savu kompetenci, kas savukārt bieži vien neatbilst īstenībai. Šīs tieksmes dēļ tiek atcelts tas, ko es minēju kā ‘nekompetences atzīšanu’.
Godīgi sakot, pazīstu ļoti nedaudzus cilvēkus, kurus tik ļoti interesē kāda humanitārās nozares tēma, lai viņi būtu gatavi pašaizliedzīgi veltīt savu laiku un pūles un izzinātu šo tēmu tik tālu, lai varētu dēvēties par kompetentiem. Turklāt konkurences trūkuma dēļ kļūt par ‘Latvijā kompetentāko personu’ kādā jomā ir nenormāli viegli. Ja tu, lasītāj, būdams erudīts un saprātīgs, rūpīgi izlasīsi un pārdomāsi visus Kafkas darbus plus kādas 50 autoritatīvas grāmatas, ko sastāda sekundārā literatūra un Kafkas kontekstu ilustrējoša literatūra, ar garantiju varu tev teikt, ka būsi Latvijā absolūta autoritāte tēmās, kas skar Kafkas daiļradi. Lai izlasītu 50 grāmatas, pietiek apmēram ar gadu vai diviem.
Jau minētais konkurences trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ir iespējams aprobežoties ar visai paviršām zināšanām. Ja tu izlasīsi vismaz 30 grāmatas par Kafku (atvainojos par vienkāršošanu), tad Kafkas diskursā visticamāk vairs nebūs neviena, kas tev varētu kaut ko sakarīgu iebilst, un lasīt vēl vairāk grāmatas būtu laika šķiešana, jo tu jau būtu ‘kompetentākā persona Latvijā’. Šeit nāktos piebilst, ka konkurence visbiežāk tiek uzlūkota tikai lokālā kontekstā un konkurēšana globālā līmenī – kā kaut kas neiespējams.
Konkurences trūkums rada virkni problēmu, kas saistītas ar elementāru darba organizāciju. Ļoti bieži nākas piedzīvot situācijas, kad cilvēki neizdara lietas apsolītajā laikā un darbu izpildē būtiski pārkāpj termiņus, ko paši noteikuši. Tas, loģiski, ļoti apgrūtina darbu, jo faktiski atceļ tādu lietu kā darba plānošana. Diezgan saprotami būtu šādiem cilvēkiem piemērot kādas sankcijas vai pārtraukt ar tiem sadarbību. Taču bieži tas nav iespējams, jo problēma atrast aizvietotājus ir neatrisināma.
Gandrīz vai atsevišķa saruna ir par tādu ļoti izplatītu kultūrfenomenu kā ‘apvainošanās’. Strādājot ‘kultūrā’, jāņem vērā, ka apvainošanos var izsaukt pat vissīkākā kritiskā piezīme vai ironisks izteikums, par tiešu un apzinātu kritiku nemaz nerunājot. Apvainojas visi, kam nav slinkums: izdevniecības vadītājs apvainojas par kritiskas recenzijas publikāciju; raksta autors par redaktora labojumu; laikraksta redaktors par ieteikumu darīt lietas savādāk. Tu nekad un nekādi nevari zināt, kurš šodien uz tevi ir apvainojies, jo ziņas par apvainošanos parasti pie tevis nonāk nevis tieši, bet ar trešo personu starpniecību. Grūti minēt konkrētāk, bet uz mani katru nedēļu apvainojas vismaz n cilvēki. Tūlīt pēc tam, kad ielikšu savā blogā šīs pārdomas, noteikti atradīsies kāds bariņš, kas apvainosies.
Nesen sarunā ar kāda kultūras laikraksta redaktori minēju, ka Latvijas ‘intelektuālajā telpā’ man ļoti pietrūkst polemikas, t.i., idejiskās nesaskaņās balstītu publisku strīdu, kas ļautu pusēm izklāstīt savus argumentus. Teicu, ka neko tādu nevar, jo tiklīdz tiek likta lietā atklāta kritika, seko apvainošanās. „Bet tu neapvainotos?” sekoja sarunu biedres jautājums. Domāju, tas daudz ko izsaka."
/Reinis Tukišs |
|
|