"Arī druknā sieva, kura attēlota Arēnas kapelā un saucas Caritas, iemiesoja šo tikumu, kaut gan šķita, ka enerģiskā un parastā seja nekad nespētu izteikt nekādu žēlsirdības domu. Pēc skaistas gleznotāja ieceres, viņa mīdīja kājām laicīgās mantas, taču gluži tā, it kā mītu vīnogas, lai izspiestu no tām sulu, vai vēl drīzāk - lai pakāptos uz maisiem un tiktu augstāk; un viņa sniedz Dievam savu liesmojošo sirdi, pareizāk sakot - padod to kā virēja korķu viļķi pa pagraba lūku kādam, kas to prasa, izliecies pa pirmā stāva logu.

Un varbūt šī dvēseles nelīdzdalība (vismaz šķietama) tikumiskā rīcībā, kas notiek ar kādas būtnes starpniecību, ir apveltīta ne tikai ar estētisku, bet arī ar psiholoģisku vai vismaz, kā mēdz teikt, fizionomisku realitāti. Kad vēlāk dzīves gaitās man gadījās, piemēram, klosteros sastapt tiešām svētus un darbīgus žēlsirdības iemiesojumus, parasti tie bija rosīgi, praktiski, vienaldzīgi un izlēmīgi, kā nevaļīgi ķirurgi, kuru sejās nav lasāma nekāda līdzjūtība, nekāda iejūtība cilvēku ciešanās, ne mazākās bailes pieskarties sāpošai brūcei, - tās ir sejas bez maiguma, tāds ir īstas cēlsirdības netīkamais un dievišķais vaigs."

/ Marsels Prusts