| |
[Feb. 13th, 2022|06:39 pm] |
| [ | Fonā |
| | Joe Dassin - Et si tu n'existais pas | ] |
"tēvs droši vien nenojauta, cik nelaimīgs jūtos ik vakaru, turpretī māte un vecmāmuļa to labi zināja; taču viņas mani mīlēja tik ļoti, ka nespēja man aiztaupīt ciešanas, viņas vēlējās man iemācīt pārvarēt tās, lai mazinātu jūtelīgo nervozitāti un rūdītu gribu. Bet es nezinu, vai tēvam, kas mani mīlēja citādi, pietiktu vīrišķības - vienīgo reizi, kad saprata, ka esmu nelaimīgs, viņš sacīja mātei: "Nomierini jel viņu!" Tonakt māte palika manā istabā un, lai ar pārmetumiem neaptumšotu stundas, kas bija tik atšķirīgas no tām, uz kādām biju tiesīgs cerēt, brīdī, kad Fransuāza, ieraudzījusi māti sēžam pie manas gultas, turam manu roku un bez rāšanās ļaujam man raudāt, saprata, ka notiek kaut kas ārkārtējs, jautāja: "Kundze, kas jaunskungam noticis, ka viņš tik gauži raud?" - māte atbildēja:"Viņš pats nezina, Fransuāza, viņš ir sanervozējies; labi žigli uzklājiet man gultu un ejiet pie miera." Tā nu mana bēdāšanās pirmo reizi tika uzskatīta nevis par sodāmu nodarījumu, bet pilnīgi noteikti atzīta par kaiti, par nervu stāvokli, par kuru neesmu atbildīgs; es guvu milzīgu atvieglojumu, jo man vairs nevajadzēja asaru sūrumam jaukt klāt sirdsapziņas pārmetumus, es drīkstēju raudāt negrēkojot. Par tādu notikumu pavērsienu lepojos arī Fransuāzas priekšā - es, kuram māte pirms stundas bija liegusies ienākt un novēlēt arlabunakti un nicīgi atbildējusi, ka man jāguļ, pacēlos pieauguša cilvēka cieņā un vienā mirklī ieguvu it kā tiesības uz ciešanām un asarām. Man vajadzēja justies laimīgam, bet es tāds nebiju. Šķita, ka māte, pirmo reizi piekāpjoties, cieš, ka tā ir viņas pirmā atsacīšanās no ideāla, ko viņa man radījusi, un ka viņa, būdama tik vīrišķīga, pirmo reizi atzinusi savu sakāvi. Likās: ja nupat esmu guvis uzvaru, tā ir uzvara pār viņu, man ir izdevies salauzt viņas gribu, vājināt prātu, kā tos varētu uzveikt slimība, bēdas vai vecums, ka šis vakars, kad sākas jauns laikmets, vienmēr paliks manī kā skumja zīme. Ja tobrīd man pietiktu drosmes, es sacītu mātei: "Nē, es nevēlos, nepaliec te pa nakti!"
/Marsels Prusts, Svana pusē. |
|
|