| |
[Feb. 1st, 2022|11:45 pm] |
"Beidzot es tomēr izģērbos un likos gulēt. Apgūlos un domāju, ka nevaru lūgt Dievu katrreiz, kad ienāk prātā. Pirmkārt, es esmu tāds kā ateists. Es mīlu Jēzu un tā tālāk, bet to pārējo Bībeles padarīšanu ne visai. Piemēram, Jēzus mācekļus. Taisnību sakot, man uz viņiem negantas dusmas. Pec Jēzus nāves viņi gan uzvedās tīri ciešami, neko teikt, bet kamēr Jēzus bijs dzīvs, viņam no šiem mācekļiem bija tikpat daudz labuma, cik no cauruma pakausī. Vini tikai gāza Jēzu iekšā kā mācēdami. (..) Čaildss mēdza apgalvot, ka es arī Jēzu nemīlot, ja nemīlot mācekļus. Viņš teica, ka mums vajagot tos mīlēt, jo Jēzus pats tos esot izraudzījies. Es piekritu gan, ka viņš tos izraudzījies, bet aiz nejaušības. Jēzum nav bijis laika ar viņiem pamatīgāk iepazīties. Es nebūt nevainoju Jēzu par to. Tā nav viņa vaina, ja viņam nav bijis laika."
/ Dž. D. Selindžers |
|
|